ANTIKOAGULANTI
vielas, kas kavē asins recēšanu. Ir sintētiskie antikoagulanti (K vitamīna antagonisti), dabiskie antikoagulanti (heparīns, hirudīns) un vielas, kas saista kalcija jonus (citronskābes un skābeņsķābes sāļi, piem., nātrija citrāts). Sintētiskie antikoagulanti (dikumarīns, neodikumarīns, fenilīns, omefīns) pēc ķīmiskās struktūras līdzīgi K vitamīnam. Tie iesaistās tajos pašos bioķīmiskajos procesos, kuros piedalās K vitamīns, un kavē asins recēšanai nepieciešamo faktoru - prokonvertīna un protrombīna biosintēzi, tāpēc pamazinās asins recētspēja. Sintētiskie antikoagulanti iedarbojas lēnām - pēc 18-48 stundām. Sintētiskos antikoagulantus lieto vēnu un artēriju trombozes profilaksē un ārstēšanā. Tie jālieto uzmanīgi, kontrolējot asins recētspēju, jo pārāk lielas antikoagulantu devas var radīt gļotādas, zemādas audu vai iekšējo orgānu asiņošanu. Heparīns ir viela, kas rodas cilvēka un dzīvnieka organismā. Atšķirībā no sintētiskajiem antikoagulantiem heparīns iedarbojas uz asinīm ne tikai organismā, bet arī ārpus tā. Heparīnu lieto injekcijām trombozes ārstēšanā, kā arī lai kavētu asins recēšanu ārpus organisma. Heparīns iedarbojas strauji. Hirudīns ir medicīnas dēļu mutes dziedzeru sekrēta sastāvdaļa. Dēlei piesūcoties, hirudīns tiek ievadīts organismā un kavē asins recēšanu. Tīrā veidā herudīnu medicīnā nelieto. Nātrija citrāts saista asins kalcija jonus, kas nepieciešami asins recēšanas procesā. Nātrija citrātu lieto laboratorijas praksē un pievieno konservējamām asinīm.
