ANTIDOTI
vielas, ko lieto saindēšanās gadījumā. Ja notikusi saindēšanās ar skābēm, par antidotiem lieto dažas bāziskas vielas - parasti dod 20-50 g magnija oksīda, kas sajaukts ar ūdeni. Ja notikusi saindēšanās ar sārmiem, dod dzert atšķaidītas skābes - 1% citronskābes vai etiķskābes šķīdumu. Alkaloīdus un glikozīdus var adsorbēt ar aktivēto ogli. Ar tās suspensiju skalo kuņģi, pēc tam dod iedzert 20-30 g ogles, kas sajaukta ar siltu ūdeni. Pret saindēšanos ar alkaloīdiem lieto arī 0,5-1% tanīna šķīdumu, kas tos izgulsnē. Ja notikusi saindēšanās ar morfīnu, kuņģi skalo ar vāju kālija permanganāta šķīdumu, kas morfīnu oksidē par neiedarbīgu savienojumu. Smago metālu sāļus, ja tie nonākuši gremošanas traktā, saista un par nešķīstošiem sulfīdiem pārvērš t.s. metālu antidoti. Ja smago metālu vai arsēna savienojumi nonākuši asinīs, šīs vielas var padarīt mazāk toksiskas, injicējot sēru saturošu sintētisku vielu unitiolu. Pret saindēšanos ar zilskābi un tās sāļiem izmanto vielas, kas hemoglobīnu pārvērš methemoglobīnā, piem., amilnitrītu un metilēnzilo. Methemoglobīns saista zilskābi un aizkavē tās ietekmi uz audu fermentiem. Pret saindēšanos ar jodu lieto nātrija tiosulfātu, kas ķīmiski saistās ar jodu. Par antidotiem var izmantot arī vielas ar pretēju iedarbību, piem., pret saindēšanos ar pilokarpīnu vai muškarīnu (mušmiru indi) lieto atropīnu. Ja notikusi saindēšanās ar vielām, kas ierosina CNS un rada krampjus (strihnīns, korazols u.c), dod līdzekļus, kas nomāc CNS, - ēteri, barbiturātus u.c. Pret saindēšanos ar miega līdzekli ievada CNS ierosinātājus - korazolu, bemegrīdu u.c.
