ANKILOSTOMIDOZES
2 invāzijas slimības: ankilostomoze, ko ierosina ankilostoma (Ancylostoma duodenale), un nekatoroze, ko ierosina nekators (Necator americanus); abas slimības pieder pie helmintozēm. Ankilostomidozes ierosinātāji pieder pie veltņtārpu tipa nematožu klases. Tiem ir daudz kopīgu īpašību gan attiecībā uz parazītu morfoloģiju, gan to ierosināto klīnisko ainu. Ar ankilostomidozēm sirgst ļoti daudzi mūsu planētas iedzīvotāju, galvenokārt joslā starp 45° ziemeļu un 30° dienvidu platumu. Sevišķi intensīvi perēkļi atrodas Indonēzijā un Dienvidamerikā. Ankilostomidozes PSRS sastopamas Aizkaukāza un Vidusāzijas republikās. LPSR vietējas izcelsmes ankilostomidozes nav konstatētas.
Pieauguši ankilostomatīdi (ankilostomas un nekatori) parazitē cilvēka divpadsmitpirkstu zarnā. Tie ir 5-18 mm gari, dzeltenīgi sarkani, ar biezu apvalku. Galvasgalā atrodas mutes dobums (kapsula) ar hitīna veidojumiem. Mātītes izdala olas. Labvēlīgos apstākļos ārējā vidē 24 stundās olās attīstās kustīgi kāpuri, kas izšķiļas un kādu laiku brīvi dzīvo augsnē. Pēc divkārtējas pārvēršanās kāpuri kļūst spējīgi invadēt. To garums apmēram 0,5 mm, tie ir ļoti kustīgi, spēj migrēt līdz 1 m dziļumam, pārvietojas arī pa mitru zāli un augu stublājiem līdz 15-20 cm augstumam. Cilvēka organismā tie nokļūst, aktīvi ieurbjoties caur ādu, vai arī tiek norīti kopā ar ūdeni vai barību. Pieauguši ankilostomatīdi pārtiek no asinīm; zarnās tie pārvietojas, tāpēc bojā tās vairākās vietās. Slimniekiem parasti ir vairāk vai mazāk izteikta anēmija, nereti kaheksija, kam seko sirds muskulatūras distrofija. Slimības sākumā izveidojas alerģiskas parādības - izsitumi uz ādas, palielināts eozinofilo leikocītu skaits asinīs. Slimiem bērniem atpaliek fiziskā un garīgā attīstība. Diagnoscē pēc parazītu olām, kas viegli atrodamas invadēto cilvēku izkārnījumos vai divpadsmitpirkstu zarnas saturā. Ārstē ar naftamonu u.c. prettārpu līdzekļiem.
Profilakse. Augļi un dārzeņi pirms lietošanas labi jānomazgā. Jāsargājas piemēslot ārējo vidi ar cilvēkiem izkārnījumiem, it sevišķi pazemes šahtās, kur ļoti labvēlīgi apstākļi ankilostomatīdu kāpuru attīstībai. Vietās, kas piemēslotas ar cilvēku izkārnījumiem, nedrīkst staigāt basām kājām.
