ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE
ar enerģiju bagāts (makroerģisks) savienojums, kas adenozīntrifosfāta veidā sastopams mikroorganismos, augos, dzīvniekos un cilvēkā un ir galvenais organisma enerģijas maiņas procesos. Adenozīntrifosforskābes molekula sastāv no slāpekli saturoša organiskā savienojuma adenīna, ogļhidrāta ribozes un 3 fosforskābes atlikumiem. Fermentu adenozīntrifosfatāžu ietekmē šūnā no adenozīntrifosforskābes atšķeļas viens fosforskābes atlikums (rodas adenozīndifosforskābe - ADF) un atbrīvojas ķīmiska enerģija (apmēram 40 kJ no vienas grammolekulas). Šo enerģiju šūna izmanto tiem procesiem, kuru norisei nepieciešama enerģija, - dažādu savienojumu (nukleīnskābju, olbaltumvielu u.c.) biosintēzei, muskuļu kontrakcijai, elektrisko potenciālu veidošanai nervu sistēmā, dažādu vielu pārnešanai nierēs, gremošanas traktā un citur, pārvarot koncentrāciju gradientu. Šūnā mitohondrijos adenozīntrifosforskābe atkal veidojas, ja adenozīndifosforskābei pievienojas fosforskābes atlikums. Tā pievienošanās (fosforilēšanās) saistīta ar enerģijas uzkrāšanos. Enerģiju adenozīntrifosforskābes sintēzei dod sarežģītie noārdīšanās (oksidācijas) procesi organismā, kuros no uzturvielām (ogļhidrātiem, taukiem, kā arī olbaltumvielām) un ieelpotā skābekļa veidojas ūdens un oglekļa dioksīds. Adenozīntrifosforskābeš nātrija un kalcija sāļus lieto ārstniecībā - injekcijām muskuļu distrofijas, sirds un perifērisko asinsvadu spazmu gadījumā. Ārstnieciskā iedarbība nav saistāma ar enerģijas piegādi, jo adenozīntrifosforskābes daudzums, ko organisms šādi saņem, ir ļoti niecīgs. Adenozīntrifosforskābes sāļi uzlabo sirds un smadzeņu asinsriti. Tos nedrīkst lietot, ārstējot miokarda infarktu vai plaušu iekaisumu.
