Zīdaiņu un mazu bērnu spēcīgas emociju izpausmes ģimenes attiecību kontekstā

Vita Kalniņa, Mag. psych.

Klīniskā psiholoģe

Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra LĪNA direktore

Raudāšana un dusmu izpausmes pieder pie tiem bērnu uzvedības veidiem, kas vecākiem parasti sagādā visvairāk grūtību. Vecāki bieži jautā, kā viņiem pareizāk izturēties, kad viņu bērni izplūst asarās? Vai bērns būtu jāmierina, jāignorē, jānovirza viņa uzmanība, jāsoda, viņam jāpiekāpjas vai līdzjūtīgi tai visā jānoklausās? Daži vecāki baidās, ka bērns šādā veidā ar viņiem vēlas manipulēt, citi atkal, ka tā viņš tikai pievērš sev viņu uzmanību brīžos, kad viņi to nav gatavi sniegt. Iespējams, vecāki lūdz palīdzību ārstam, jautājot pēc nomierinošiem medikamentiem; tas lielā mērā atspoguļo viņu pašu bezspēcību šai situācijā, nespēju tikt galā ne vien ar bērna, bet arī savām spēcīgajām emocijām.

Nereti bērna raudāšana tiek pielīdzināta tādām uzvedības problēmām kā sišanai, košanai, zagšanai un melošanai, iesakot vecākiem to ignorēt vai nosodīt. Vēl joprojām parādās uzskats, ka zīdaiņi ar savu raudāšanu vēlējušies manipulēt ar saviem vecākiem, tāpēc reizēm iesaka vecākiem mazuļa asaras ignorēt, lai bērns pats iemācās nomierināties.

 Otra galējība savukārt ir audzināšanas stils, kas iesaka vecākiem uz katru bērniņa ieraudāšanos momentā reaģēt, nomierinot viņu ar zīdīšanu vai šūpošanu, paņemot uz rokām. Arī šī attieksme, lai cik iejūtīga tā neliktos, ignorē kādu ļoti būtisku raudāšanas funkciju – emociju pārstrādi, liekot vienlaikus vecākiem uzskatīt, ka viņu uzdevums ir atturēt bērnu no raudāšanas.  

Viennozīmīgi jāatzīst, ka raudošu zīdaiņu un bērnu ignorēšana ir nepieļaujama. Šais gadījumos vecākiem vai cilvēkiem, kas aprūpē mazu bērnu, vienmēr vajadzētu reaģēt ar mīlestību. Taču ne katru reizi bērna raudāšana nozīmē, ka bērnam ir kāda neapmierināta vajadzība. Bieži raudāšana ir kā dabīgs atslābināšanās mehānisms, ar kuru bērni sev palīdz tikt galā ar kādu uztraucošu pieredzi. Raudāšana īstenībā jau no dzimšanas ir uzskatāma par vienu no bērna pamatvajadzībām.  

Ir novērots, ka pacienti, kas psihoterapijas laikā bieži raud, progresē daudz ātrāk nekā tie, kas tikai ar terapeitu runājas. Tāpat slimnīcās tie bērni, kas sākumā aktīvi protestē un raud, adaptējas daudz veiksmīgāk nekā ārēji labie pacienti. Pēdējie gan it kā šķiet ārēji mierīgi, taču vēlāk viņiem iespējami dažādi stresa radīti simptomi: miega, ēšanas, mācīšanās traucējumi u.c.

Raudāšana var arī palīdzēt bērnam izdzēst no smadzenēm kādu spēcīgu emocionālu reakciju. Piemēram, ja bērnu ir norējis liels suns, vienā gadījumā iespējams, ka turpmāk viņš baidīsies pat no katra mazākā kranča. Taču, ja par šo situāciju viņam ir izdevies drošā mammas tuvumā kārtīgi izraudāties, tad, iespējams, turpmāk viņš pret suņiem attieksies ar piesardzību, taču ne agrākajām bailēm. Tas notiek sekojoši – raudāšana drošos apstākļos smadzenēm signalizē, ka briesmas ir pārvarētas, un turpmāk smadzenes vairs šo notikumu neasociē ar briesmām, kā tas varbūt bijis iepriekš vai būtu gadījumā, ja bērnam nebūtu iespējas izraudāties.

Būtiski ir izprast, ka asaras un dusmu izpausmes ir dziedējošas. Ļaujot bērnam tās izdzīvot, ne tikai palīdzam viņam tikt galā ar piedzīvotajām traumām un mazināt stresu, bet arī pasargājam viņu no iespējamām nākotnes disciplīnas problēmām - hiperaktivitātes un vardarbīgas uzvedības izpausmēm. Bez tam raudāšana uzlabo fizisko un psihisko veselību, uzlabo koncentrēšanās spējas un mācīšanās spējas. Šāda mūsu izprotoša attieksme var palīdzēt arī, ja jārisina miega problēmas. Un, protams, šāda attieksme palīdz arī stiprināt vecāku un bērnu attiecības.

Bieži mēs aizmirstam, ka jau bērni un pat zīdaiņi piedzīvo stresu. Katrs bērns uz vienu un to pašu stresa izraisītāju reaģēs citādi, tāpēc būtiski ir sekot līdzi bērna emociju izpausmēm, izprotot, kas tieši bērnu sevišķi uztrauc, un cenšoties šos faktorus samazināt. Bērni parasti stresu pārvar ar kādu no četriem aizsardzības mehānismiem – sarunām, simbolisku rotaļu, smiešanos un raudāšanu, dusmu izpausmes ieskaitot.

 Sarunas

Ja vien bērnos uzmanīgi ieklausās, viņi stāsta, kas viņus uztrauc. Tā dara arī pieaugušie. Katram cilvēkam ir vajadzība traumatiskus piedzīvojumus pārstrādāt sarunā, un mums visiem ir nepieciešams, lai kāds mūsos klausās. Jo jaunāks ir bērns, jo mazāka iespēja, ka viņš izvēlēsies šo stresa pievārēšanas mehānismu, un skaidrs, ka to pavisam noteikti nedarīs zīdainis.

Simboliska spēle 

Tā sākas aptuveni divu gadu vecumā. Šādi spēlējoties, bērni ar leļļu un citu priekšmetu palīdzību izspēlē scēnas no dzīves. Augot lielākiem, bērni šo spēli izspēlē arvien pilnīgāk. Ja bērns ir piedzīvojis kādu traumatisku pieredzi, tad ir būtiski, lai kāds uzmanīgs pieaugušais viņu vērotu un viņā klausītos. Sapratne un līdzjūtība no mūsu puses parāda bērnam, ka viņa jūtas tiek akceptētas. Šo metodi izmanto arī psihologi. 

Smiešanās

Apzināti smiekli bērnam parādās aptuveni piecu mēnešu vecumā. Bērni lielākoties smejas tāpēc, lai pārvarētu bailes un tiktu galā ar apjukumu. Tā, piemēram, lai palīdzētu bērnam tikt galā ar bailēm no šķiršanās, labi var izmantot ku-kū spēli. Ja pieaugušais uz brīdi pazūd, bet tad atkal parādās, bērns smejas, lai izlādētu spriedzi, kas rodas no šķiršanās bailēm. Zinātniski ir pierādīts, ka smiešanās ir ķermeniski ļoti veselīga. Šo stresa pārvarēšanas mehānismu pārsvarā arī pieaugušie atzīst un pieņem ar patiku, lai arī tikai daži zina, cik smiešanās var būt terapeitiska. Taču mēģinājumi pārvērst raudāšanu par smiešanos nav akceptējami, jo nerespektē bērnā patiesās emocijas, vienlaikus liekot saprast, ka raudāšana nav pieņemama.

 Raudāšana un dusmošanās

Ja bērnam ir kādas emocionālas sāpes, tad pirmā reakcija uz tām ir raudāšana. Šī raudāšana ir ļoti veselīga un būtiska, lai atslābinātos. Daudzi pieaugušie to zina un spēj savam bērnam šādā situācijā piedāvāt mīlestības pilnu atbalstu. Tomēr to noteikti ir grūtāk izdarīt tad, ja, piemēram, bērns dusmu lēkmē krīt gar zemi, kad viņam veikalā nepērk saldējumu, vai arī zīdainis mostas neskaitāmas reizes naktī.

Daudzi pieaugušie uzskata, ka bērni jutīsies labāk, ja pēc iespējas ātrāk pārstās raudāt. Tas ir aplami – vienalga, kas bērnam ir izsaucis stresu, mazulis jutīsies labi tikai tad, kad viņam ļaus raudāt tik daudz vai dusmoties tik daudz, cik viņam tas liksies nepieciešams. Protams, saistībā ar dusmu izpausmēm jābūt konsekventiem attiecībā pret to, ka dusmoties drīkst, tomēr dusmojoties nedrīkst darīt pāri ne sev, ne citiem.

Raudāšanas apspiešana veicina emocionālu problēmu un uzvedības traucējumu rašanos. Ir svarīgi izrādīt atbalstu un mīlestību raudošam bērnam, to nekādi nenosodot, pieņemot viņu arī ar viņa negatīvajām emocijām. Ja vecāki bērna raudāšanu regulāri mēģina pārtraukt, mazulis var kļūt agresīvs pret vecākiem vai arī gluži otrādi – pārmērīgi pieķerties viņiem. Reizēm atkal bērni mēdz noliegt savu nepieciešamību pēc tuvām attiecībām ar vecākiem, izliekoties īpaši pašpietiekami. Šādi mazuļi pirmajā dzīves gadā parasti meklē kontaktu ar mammu brīžos, kad ir apmierināti, nevis nelaimīgi, ko psihologi uzskata par smagu komunikācijas traucējumu starp māti un bērnu.

 Situācijā, kurā arvien vairāk mediķu, kas strādā ar zīdaiņiem un maziem bērniem, tiek aicināti pievērst uzmanību emocionāliem jautājumiem un attiecībām ģimenē, ir būtiski veidot sadarbību ar psihologiem un psihoterapeitiem. Centrā LĪNA jau trešo gadu Rīgā, kā arī no šā gada jūnija Ventspilī, ģimenes var saņemt profesionālu psiholoģisku palīdzību, atbalstu un iedrošinājumu, tāpat arī informāciju par bērna emocionālo attīstību.

Palīdzību vecāki var saņemt jau jaundzimušā periodā, taču uz īpašām nodarbībām tiek aicinātas māmiņas ar mazuļiem no sestās dzīves nedēļas, kur psihologa vadībā iespējams rast ticību savām sajūtām saistībā ar attiecībām ar mazo, iemācīties atpazīt sava bērna vajadzības un emocijas, adekvāti uz tām reaģēt. Konsultācijas un risinājumi pieejami arī tiem vecākiem, kuriem ir grūtības ar pārmērīgu zīdaiņa raudāšanu, kam nav rasts medicīnisks iemesls.