Viedoklis: Vienota pacienta digitālā pase un veselības pratība skolās – risinājumi, kas jāievieš Latvijas sabiedrībā
Raksta autore: Kintija Barloti, SIA “Jelgavas poliklīnika” vadītāja
Jauns laika posms nāk ar jaunu valdību un jauniem ģeopolitiskiem izaicinājumiem. Veselības nozare gadiem ilgi cietusi no katastrofāla naudas līdzekļu trūkuma, kas radījis virkni citu izaicinājumu – medicīnas personāla nepietiekamību, nerimstošu cīņu par pienācīgu atalgojumu, pacientu iespējām laicīgi iegūt kvalitatīvu veselības aprūpi. Kas ir primārie darbi, lai Latvija tuvotos rietumvalstu piemēriem, savu redzējumu izsaka SIA “Jelgavas poliklīnika” vadītāja Kintija Barloti, kas kā eksperte piedalījās mērķu izstrādē veselības jomā valdības deklarācijā.
Pamatuzdevums ir beigt badināt veselības nozari
Valdības deklarācijā kā viens no mērķiem ierakstīts: “Turpināsim palielināt publiskā sektora finansējumu veselības aprūpei, virzoties uz to, lai veselības nozares budžets veidotu vismaz 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem, tā mazinot iedzīvotāju augstos tiešos maksājumus un finansiālās barjeras veselības aprūpes pieejamībai.”
Veselības aprūpes sektors – tā nav tikai neatliekamā, ambulatorā vai stacionārā medicīniskā palīdzība. Tas ir stratēģiski svarīgs nacionālās drošības sektors ikdienas dzīvē, bet vēl jo vairāk – ārkārtas situācijās. Neskatoties uz to, veselības aprūpes finansējums daudzu gadu garumā ir bijis vairāk nekā pieticīgs. Jaunajai valdībai ir iespējas to mainīt, galu galā, medicīnas pakalpojumu pieejamībai un adekvātai darbinieku darba apmaksai jābūt ne tikai vārdos un valdības deklarācijā, bet arī īstenotai dzīvē. Jāpiekrīt veselības ministrei Līgai Meņģelsonei par mērķi uzstādīt 15% ieguldījuma nepieciešamību no kopējā valsts budžeta.
Latvijā veselības aprūpei piešķirtais finansējums daudzu gadu garumā atpaliek no Eiropas Savienības (ES) un ESAO dalībvalstu vidējā līmeņa, kā arī no tā līdzekļu apjoma, kas šai nozarei tiek iedalīts abās pārējās Baltijas valstīs. Mums tas ir ap 4% no iekšzemes kopprodukta, bet daudzās ES dalībvalstīs – aptuveni 9%.
Jautājums – kur ņemt naudu medicīnai? Viens no variantiem – ieviest obligāto veselības apdrošināšanu. Jāņem gan vērā, ka vienmēr būs zināms iedzīvotāju procents, kas nebūs spējīgs iegādāties veselības apdrošināšanu. Mums to viņiem vajadzēs apmaksāt.
Nav kas ārstē
Vēl viena sasāpējusi problēma nozarē - profesionāla personāla trūkums. Sevišķi tas ir jūtams medmāsu jomā. Profesionālai masai faktiski ir jāatslogo ārstus, darbā ar hroniskajiem pacientiem, atkārtotās vizītēs un veselības aprūpes epizodes nobeiguma fāzē. Vēl kā vienu no iespējām redzu rezidentiem pēdējo rezidentūras gadu mācīties klīnikās reģionos.
2022. gadā ievērojamu darbu apjomu veica NVD apmaksātais trešais darbinieks praksēs. Lai pildītu dažādas administratīvas funkcijas, veiktu regulārus informatīvus zvanus pacientiem, palīdzētu veikt skrīnigprogrammas, nav jābūt mediķim. Taču šis risinājums bija terminēts un beidzās pagājušā gada 31. decembrī. Administratīva darbinieka piesaisti iespējams ierobežot, attiecinot uz praksēm ar kopējo pacientu skaitu virs 800.
Pārslodze slimnīcās
Gadījumā, ja pacients nevar nokļūt uz pieņemšanu pie ģimenes ārsta, viņš brauc tieši uz slimnīcu pie speciālistiem, kas rada milzīgu slodzi slimnīcām. Kā situāciju labot? Mums ir četri reģioni – Zemgale, Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Es uzskatu, ka katrā reģionā no jauna nepieciešams pakāpeniski veidot savus ambulatoros centrus, kur cilvēki varētu vērsties pēc pirmās palīdzības slimnīcu vietā (specializētie centri – kardioloģija, neiroloģija utt.). Kad, pēc pacientu domām, ārkārtējā situācijā ir aizņemts vai nav pieejams viņu ģimenes ārsts, viņi vēršas pie dežūrārstiem. Bet uz doto brīdi dežūrārstiem ir tik mazas algas, ka ārsti nemaz nav motivēti par tādiem kļūt. Tāda pati problēma ir ar medmāsām, un, piemēram, ar valsts apmaksātiem bērnu zobārstiem. Lai šādi ārsti būtu, ir nepieciešams valsts atbalsts. Jaunā valdība savā deklarācijā ir apņēmusies “sekmēt ārstniecības personāla ilgtspējīgu attīstību un piesaisti valsts finansētu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, pilnveidojot mediķu un veselības nozarē strādājošo atalgojuma sistēmu, kā arī rūpējoties par atalgojuma palielināšanu nozarē strādājošiem. Gādājot par medicīnas personāla atjaunotni, nodrošināsim pietiekamu valsts apmaksātu studiju vietu skaitu rezidentūrā un māszinību studiju programmās.” Galvenais, lai vārdiem seko arī darbi! Tāpat svarīgi nevis likvidēt mazās slimnīcas un ambulatoros centrus, bet veidot tā saucamos sekundārās aprūpes centrus jeb māsu hospitāļus, kurus aprūpi hroniskiem pacientiem varētu veikt ārstu palīgi vai māsas, piesaistot speciālistus nepieciešamības gadījumā.
Daļā reģionu nav onkologi
Primārā aprūpe nodrošina pašu sākumposmu ļoti svarīgajai un sarežģītajai savlaicīgai onkoloģisko saslimšanu atklāšanai. Diemžēl vairākos Latvijas reģionos onkologu skaits ir nepietiekams vai vispār šāds speciālists nav pieejams. Tāpēc onkoloģijas centram būtu jānodrošina izbraukuma onkologa konsultācija vismaz divas reizes mēnesī reģionos, kur nav pieejams onkologs. Kā teikts deklarācijā, lai stiprinātu primārās aprūpes lomu, jāizveido speciālistu konsultatīvais tālrunis, kur ģimenes ārstam ir iespējams saņemt konsultāciju dažādos specifiskos ārstniecības jautājumos.
Veselības pratība!
Šī valdība, iespējams, atšķirsies no iepriekšējām, jo jau pašā darba sākuma tika definēta nepieciešamība veidot starpnozaru sadarbību. Tā viena no svarīgākajām sadarbībām jāveido starp Veselības ministriju, Izglītības ministriju un Labklājības ministriju. Skolās obligāti ieviešama veselības mācība jau no pirmās klases, ietverot mācību par cilvēka veselību, higiēnu un pirmās palīdzības pasākumiem. Nesen visu Latviju pāršalca ziņa par maza bērna nāvi, kurš smagi slims mājās nogulēja veselu nedēļu! Vecāki diemžēl nespēj paši adekvāti izvērtēt reālo bērna veselības stāvokli, tāpēc ģimenes ārstiem slimojošs bērns līdz septiņu gadu vecumam obligāti jāapmeklē, ja slimība ilgst ilgāk par trīs dienām.
Inovatīvi risinājumi
Inovācijas un attīstības perspektīvas ir viens no faktoriem, kas attīsta jebkuru nozari un piesaista jaunos speciālistus. Lai sekmētu inovāciju ienākšanu veselības nozarē un piesaistītu starptautisko finansējumu, jāizveido Reģionālos Kompetenču centrus, kas sekmētu inovatīvo risinājumu attīstību reģionālajās veselības aprūpes iestādēs un piesaistītu jaunus speciālistus.
Ja sākas karš…
Vēl viens risinājums jautājums – aizsardzība un aizsargātība. Ir tomēr jāsaprot – ja notiks kaut kas globāls, visi procesi norisināsies medicīnas nozarē un mediķi aiz karavīriem būs pirmie, kas tiks ierauti kara situācijā. Krīzes situācijā (pandēmija, karš, ārkārtas situācija) pirmā reaģē Neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tā sazinās ar mediķiem slimnīcās, precizē, cik brīvu vietu ir pieejams cietušajiem u.tml. Paskatieties, kāda situācija šobrīd ir Ukrainā! Mediķiem jābūt savās darbavietās veselām diennaktīm, jābūt gataviem jebkurā brīdī pieņemt ievainotos, ātri un pareizi reaģēt. Tas ir grūts un psiholoģiski smags darbs. Šis aspekts arī ir iekļauts deklarācijā – “Veselības ministrijai sadarbojoties ar Aizsardzības ministriju un Iekšlietu ministriju, stiprināsim veselības nozares gatavību ārkārtas situācijām, tai skaitā paredzot civilās aizsardzības sistēmas un infrastruktūras sakārtošanu slimnīcās, valsts metodisko atbalstu civilās aizsardzības plānu izstrādei slimnīcās un citās ārstniecības iestādēs, nodrošinot vienotu visaptverošu civilās aizsardzības funkciju ieviešanu visā veselības aprūpes sistēmā, kā arī kara medicīnas un NMPD katastrofu medicīnas sistēmas stiprināšanu.” Uz doto brīdi nav vienotas shēmas visām medicīnas iestādēm. Ir daudzi neskaidri jautājumi, piemēram, kā reaģēt ambulatorajām iestādēm un kāda loma būs privātajā sektorā nodarbinātajiem mediķiem? Ja skaidrs, ka slimnīcas strādās diennakts režīmā un tās ir nodrošinātas ar ģeneratoriem un zināmām degvielas rezervēm, tad šāds nodrošinājums nepavisam nav ambulatorajam iestādēm. Reģionos šādu gatavību x stundai medicīnas iestādēm būtu jānodrošina pašvaldībām. Jāizveido vienota civilās aizsardzības sistēma, ietverot visas medicīnas iestādes valstī (slimnīcas, ambulatorās iestādes, privātās medicīnas iestādes, ģimenes ārstu prakses). Svarīgi ir ieviest kara medicīnas apmācību topošajiem medicīnas darbiniekiem.
Dokumentācijas mudžeklī
Naudu nepieciešams investēt arī jaunākajās tehnoloģijās, jo, pirmkārt, moderna medicīna var ievērojami pagarināt cilvēka dzīvi un padarīt to komfortablāku, otrkārt, mūsdienīgi tehnoloģiskie risinājumi var atslogot mediķus un optimizēt viņu darbu. Esošo ciparu sistēmu ir pārāk daudz, un tās nav savstarpēji integrētas, kas jau tā pārāk aizņemtajiem ārstiem, sarežģī darbu vēl vairāk. Pieņemšanas laikā ģimenes ārstam datora ekrānā ir jāatver pat vairākas sistēmas un paralēli pacienta konsultēšanai vienlaikus jāievada dati piecās dažādās vietnēs. Darbu apgrūtina arī elektroniskā veselības aprūpes sistēma e-veselība, kas tehnisku iemeslu dēļ vairākas reizes mēnesī nedarbojas.
Lai optimizētu sistēmu un paātrinātu pacienta nokļūšanu pie speciālista, ģimenes ārstam jādod iespēja pašam pieteikt pacientu uz akūtu konsultāciju pie speciālista, noradot konkrētu laiku un vietu. Uz doto brīdi pacienti mēnešiem klīst starp klīnikām, meklējot kādu speciālistu, kuriem pieņemšanas rindas brīžiem ir pat gadu garas. Tāpat ļoti aktuāli ir norādīt speciālistu telefonus, kur ģimenes ārsts var zvanīt un saņemt terapijai nepieciešamo konsultāciju.
Uzskatu, ka ir jāizveido visaptveroša e-veselības platforma, kas ietver datus no visām veselības iestādēm par visiem pacientam veiktajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Viens no risinājumiem ir vienota pacienta digitālā pase (tagad pacienta kartiņa). Tāda, kurai varētu piekļūt visi ārsti un slimnīcas, kur vien cilvēks dodas. Šādas ciparu sistēmas jau veiksmīgi darbojas Dānijas un Zviedrijas medicīnas pakalpojumu jomā. Ārsts jebkurā Latvijas klīnikā atver pacienta elektronisko karti un uzzina turpmākai ārstēšanai svarīgu informāciju – kur pacients ir bijis un ko darījis, vai viņam ir alerģijas, ar ko ir slimojis, kādas manipulācijas, diagnostika, terapija, rehabilitācija un sociālie pakalpojumi veikti. Vēl viens moments, kur nepieciešama cieša sadarbība ar Labklājības ministriju, Ekonomikas ministriju, Finanšu ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Šobrīd vairākos gadījumos slimnieka izrakstīšanas no stacionāra vai ārsta nomaiņas brīdī sakari apraujas – slimnieks dodas uz savu poliklīniku vai apmeklē citu speciālistu, bet reizēm manipulāciju veic atkārtoti, velti tērējot medicīnas resursus un zaudējot veselībai tik dārgo laiku.
Novēršamās nāves
Šā brīža situāciju veselības aprūpes nozarē spilgti raksturo lielais novēršamo nāves gadījumu skaits. Pirms pandēmijas tas Latvijā ik gadu sasniedza ap 7000, kas aptuveni divas reizes pārsniedz ESAO valstu vidējo rādītāju. Latvijā mirstība gan profilaktiski, gan medicīniski novēršamu iemeslu dēļ ir otrā augstākā ES. Ārsti atzīmē, ka aizvien biežāk ir sastopami gadījumi, kad veselības problēmas slimniekiem rodas savlaicīgi nesaņemtas ārsta palīdzības dēļ. Sevišķi izteikti ārsti to izjūt pēc Covid-19 pandēmijas, kuras laikā strauji samazinājās ambulatorās palīdzības saņemšanas iespējas. Viens no iemesliem, kas neļauj veikt savlaicīgas iedzīvotāju pārbaudes, jau atkal ir nepietiekamais valsts finansējums. un šis naudas jautājums primāri būtu jārisina.
