Viedoklis: Onkoloģijas nozarei 2020. gada budžetā jāparedz lielāks finansējums personāla piesaistei un ārstēšanas uzlabošanai
Latvija vēža pacientu ārstēšanai atvēl būtiski mazāk valsts budžeta līdzekļus nekā Lietuvā un Igaunijā, kas mūsu vēža slimniekus nostāda nevienlīdzīgā situācijā, un ārstēšanai bieži jālūdz ziedojumi. Domājot par 2020.gada prioritātēm valsts budžetā, onkoloģijas nozarē kritiski risināma problēma ir medicīnas personāla trūkums, jāparedz vienota onkoloģiskā tīkla izveide, lai labāk koordinētu vēža pacientu aprūpi, kā arī jāmazina Latvijas lielā atpalicība zāļu pieejamībā, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta panorāmā otrdien sacīja Latvijas Onkologu asociācijas vadītājs Jānis Eglītis.
Kā uzsvēra J.Eglītis, onkoloģijas nozare arvien asāk izjūt narkozes māsu, operācijas māsu un ķīmijterapijas māsu trūkumu. Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas dienas stacionārā ik dienas trūkst aptuveni trešā daļa aprūpes māsu, līdz ar to ķīmijterapija tiek nodrošināta nevis 100 un vairāk pacientiem dienā, kā būtu nepieciešams, bet tikai 70-80 pacientiem. Pēdējos gados ķīmijterapija tiek pielietota arvien plašāk jau pirmsoperācijas periodā ne tikai krūts, taisnās zarnas un olnīcu vēža pacientiem, bet arī kuņģa, aizkuņģa dziedzera, prostatas un urīnpūšļa vēža pacientiem, kā to paredz mūsdienīga ārstēšanas prakse.
Tāpat onkoloģijā vērojams arī speciālistu trūkums, kas apgrūtina pilnvērtīgu jauno tehnoloģiju izmantošanu, piemēram, trūkst ārstu radiologu, kas augstāka atalgojuma meklējumos aizplūst uz privātām aprūpes iestādēm.
Lai šo problēmu risinātu, pēc J.Eglīša domām, būtu svarīgi pārskatīt atalgojuma principus tik smagā nozarē kā onkoloģija strādājošam personālam un jāparedz piemaksas koeficientus darbinieku motivācijai un piesaistei.
Būtiska problēma onkoloģisko pacientu aprūpē ir arī Latvijas vājās pozīcijas mūsdienīgu zāļu nodrošinājumā, kur Latvija ievērojami atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, sacīja onkologs.
"Tas nav īsti normāli, jo ekonomiskā situācija Baltijas valstīs ir vairāk vai mazāk līdzīga," uzsvēra J.Eglītis. Šīs būtiskās atšķirības zāļu nodrošinājumā īpaši jūtamas lielajām vēža lokalizācijām, piemēram, plaušu vēža ārstēšanā ar vairāk nekā 1000 pacientiem gadā. "Medikamentu klāsts, ko varam izmantot Latvijā, būtiski atšķiras. Tāpat atšķiras arī specifisko molekulāri bioloģisko izmeklējumu loks, kas būtu jāveic šim vēža veidam. Līdzīga situācija ir arī hematoloģisko audzēju ārstēšanā, kur medikamentu pieejamība Latvijā ir īpaši dramatiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju," sacīja J.Eglītis.
Kaut gan onkoloģijas nozarē strādājošie vēlētos nozarē straujākas pārmaiņas, kopumā J.Eglītis atzina, ka Latvijā beidzot ir vērojama politiskā griba veselības aprūpes nozari sakārtot.
"Cerams, ka sabiedrība un politiķi ir sapratuši, ka bez šīs nozīmīgās tautsaimniecības nozares nespēsim pilnvērtīgi attīstīties. Ir nepieciešams laiks, vairāk līdzekļu un arī precīzs plāns, kā šos līdzekļus izmantot, kas līdz šim onkoloģijā ne vienmēr bijis pietiekami optimāli. Piemēram, problēmas vērojamas zaļā koridora darbībā, kur pieteikšanās kārtība ir telefoniska, nevis elektroniska, kā tam būtu jābūt mūsdienās. Netiek risināti speciālistu un diagnostikas pieejamības jautājumi pacientiem ar vēža reaktivāciju, kam nepieciešami īpaši ātri izmeklējumi un ārstēšana. Tāpat būtiski onkoloģiskās nozares sakārtošanai ir izveidot onkoloģiskās palīdzības tīklojumu ar vienu atbildīgo institūciju, kas nodrošinātu datu apriti un apkopotu paveikto," uzskata J.Eglītis.
