Viedoklis: Neefektīva diabēta aprūpe atņem 22 veselīgas dzīves gadus – kad un vai gaidāms valsts atbalsts?
Raksta autore: Gunta Freimane, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja
Gan nepārtrauktā glikozes līmeņa noteikšana asinīs, gan insulīna ievadīšana ar sūkni jau pēdējo desmit vai pat 20 gadu garumā tiek uzskatīta par standarta ārstēšanas un aprūpes metodi 1. tipa diabēta pacientiem, kas iekļauta visās vadošo profesionālo organizāciju izdotajās vadlīnijās. To varētu salīdzināt ar periodisku asins analīžu veikšanu un citām ikdienišķām veselības pārbaudēm, par kuru apmaksas nepieciešamību diskusiju vai strīdu vairs nav. Kamēr citviet Baltijā un Eiropā šo tehnoloģiju izmantošana kļuvusi par pašsaprotamu valsts atbalstītu ārstniecības metodi, Latvijā pacientus pārstāvošās organizācijas jau gadiem cenšas pierādīt to nozīmīgumu valstiskā līmenī.
Tehnoloģijas uzlabo dzīves kvalitāti un ietaupa valsts budžeta līdzekļus
1. tipa cukura diabēts ir autoimūna slimība, kas nav saistīta ar dzīvesveidu un nav izārstējama, tikai pārvaldāma. Statistikas dati liecina, ka 2022. gadā Latvijā bija vairāk nekā 5000 uzskaitē esošu 1. tipa diabēta pacientu jeb aptuveni 5% no visiem diabēta pacientiem [1]. Vienīgā 1. tipa cukura diabēta ārstēšanas metode ir insulīna ievadīšana zem ādas. Lai to ievadītu atbilstoši organisma vajadzībām, pacientam nepieciešamas nepārtraukta glikozes līmeņa monitorēšanas un atbilstošas insulīna ievadīšanas ierīces. Mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, gluži kā citviet Eiropā, valsts apmaksā minēto tehnoloģiju iegādi, jo abas ārstniecības metodes ir izmaksu efektīvas un ļoti nepieciešamas – tās palīdz samazināt neatliekamās medicīniskās palīdzības izmantošanu, ārstēšanos slimnīcā, kā arī diabēta vēlīno sarežģījumu izplatību.
Nepārtrauktā glikozes līmeņa noteikšana un ārstēšana ar insulīna sūkni ne tikai samazina ar slimību saistītos riskus, bet arī sniedz iespēju salīdzinoši gados jauniem cilvēkiem mācīties, strādāt, veidot karjeru un dibināt ģimeni, kā arī turpināt profesionālo izaugsmi un sociāli aktīvu dzīvi. Starptautiskās Diabēta federācijas apkopotie dati liecina, ka Latvijā 1. tipa diabēta pacienti zaudē 22 bez komplikācijām nodzīvotus dzīves gadus un agrīni kļūst par darbnespējīgiem un aprūpējamiem cilvēkiem ar invaliditāti, ko ar mūsdienīgām tehnoloģijām ir iespējams novērst [2]. Šie skaitļi apliecina, ka iespēja saņemt atbalstu tehnoloģiju iegādē ir ļoti svarīga ne tikai pašam cilvēkam, bet arī valstij un tās ekonomikai kopumā – pacients, kuram diagnosticēts 1. tipa cukura diabēts, valsts veselības aprūpes sistēmai ir piecas reizes “dārgāks” nekā pacients bez šīs slimības, tomēr 50% izmaksu veido izdevumi par diabēta vēlīno sarežģījumu ārstēšanu, kuru gala stadijās pacientu sagaida aklums, nieru mazspēja vai amputācijas.
Sarunas ir, bet valsts atbalsts aizvien neseko
Jau vairākus gadus Latvijas Endokrinologu asociācija un Latvijas Diabēta asociācija cenšas panākt minēto tehnoloģiju apmaksu no valsts budžeta, un šobrīd diskusiju procesā iesaistījušies arī Saeimas deputāti. Šā gada februārī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā Veselības ministrija saņēma uzdevumu, sadarbojoties ar pacientu un profesionālo organizāciju pārstāvjiem, veikt papildu aprēķinus un iesniegt jautājumu atkārtotai skatīšanai Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Šī procesa mērķis – vienoties par priekšlikumiem 2025. gada valsts budžeta projektam attiecībā uz nepārtrauktās glikozes līmeņa noteikšanas sistēmu un insulīna sūkņu apmaksu no valsts budžeta pieaugušajiem cukura diabēta pacientiem.
Latvijas Diabēta asociācija un Latvijas Endokrinologu asociācija ir izstrādājušas un sniegušas savu viedokli, kā arī notikusi tikšanās ar Veselības ministrijas un Nacionālā veselības dienesta pārstāvjiem, taču pagaidām nav konkrētas atbildes par jautājuma tālāko virzību. Tas rada risku, ka lēmuma pieņemšana par finansējuma saņemšanu no valsts budžeta tiks atlikta un pacienti cerēto atbalstu vēl tik drīz nesaņems.
