Raksta autors: Māris Lapšovs, rezidents kardioloģijā Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, konsultē “Veselības centru apvienības” klīnikā “Aura”.  

Sirds un asinsvadu slimības ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā – ik gadu sirds veselības problēmas noved pie aptuveni 16 tūkstošu cilvēku nāves jeb puses no visiem mirušajiem. Ar pētnieka entuziasmu, mūsdienīgu skatījumu uz sirds veselību un vēlmi palīdzēt pacientiem to saglabāt, aicinu pievērst sabiedrības uzmanību faktoriem, kas veicina tik augsto saslimstību ar sirds un asinsvadu slimībām Latvijā.   

Lai gan Latvijā aizvien galvenais nāves iemels ir sirds un asinsvadu slimības, jāmin kāds pozitīvs aspekts – iedzīvotāju skaits vecumā virs 80 gadiem palielinās, tātad kopumā ir palielinājusies dzīvildze. Ja runājam tieši par kardiovaskulārajām slimībām, pacientu skaits līdz 60 gadiem ir samazinājies uz pusi salīdzinājumā ar to, kā bija pirms 20 gadiem. 

Manuprāt, joprojām tomēr vērojama cilvēku neinformētība un arī vieglprātība. Klasisks piemērs ir par arteriālo asinsspiedienu un tā kontroli. Nereti notiek arī tā, ka hipertensijas pacientam ir izrakstītas zāles asinsspiediena pazemināšanai, taču viņš pārtrauc tās lietot, aizbildinoties ar sliktu pašsajūtu, ko izraisījis medikaments. Pacientiem ir jāskaidro, ka no sajūtu izmaiņām nevajag baidīties, ka zāles vienmēr var pielāgot un tas ir jādara, apspriežot ar ārstu, nevis patstāvīgi pārtraucot medikamentu lietošanu vai mainot devu.  

Apskatot analīžu rezultātus, cilvēki bieži vien neuztver nopietni par divām vienībām paaugstinātu holesterīna līmeni, jo īpaši tādēļ, ka nejūt simptomus. Taču tas var novest gan pie infarkta, gan citām smagām asinsvadu slimībām un nepieciešamības operēt. Dažreiz samulsina arī references intervāli – rezultāts var būt normas robežās, taču katram atkarībā no riska faktoriem ideālais līmenis ir individuāls. Tāpēc ir svarīgi, lai rezultātus interpretē un pacientam izskaidro ārsts, un dažkārt varētu būt lietderīgi noskaidrot vairāku ārstu viedokļus. Ikdienas darbs ir pierādījis nepieciešamību pievērst pastiprinātu uzmanību pacientiem ar augstu holesterīna rādītāju un tiem, kam ir koronāra sirds slimība.  

Kāpēc joprojām bīstamais vecums ir vīriešiem ap 50  

Visticamāk, viens no iemesliem ir nevērīga attieksme pret savu veselību. Tiesa, ir arī zināms psiholoģisks moments, par ko jārunā un jāizglīto sabiedrība. Pieņemts, ka vīrieši nedrīkst atzīt, ka jūtas slikti vai kaut kas sāp, jo tas nozīmē atzīt savu vājumu. Nepietiekama sekošana līdzi savai veselībai ikdienā noved pie tā, ka pēkšņi kaut kas izšauj, piemēram, šķietami vesels vīrietis piedzīvo infarktu, kas pārsteidz ne tikai pašu, bet arī apkārtējos.  

Pasaulē ir veikts pētījums, kas apliecina, ka precēti vīrieši dzīvo ilgāk. Iespējams, tāpēc, ka partneres pieskata viņu veselību. Tā patiešām notiek! Bieži uz konsultāciju vīrietim atnāk līdzi sieva, viņš klusē, bet sieva stāsta, kādas ir problēmas vai sūdzības, kādas zāles vīrs lieto. Arī manā praksē ir ne viens vien piemērs, ka vīrietis lieto medikamentus tikai tad, kad sieva viņam tos iedod. 

Stigmatizējam statīnu lietošanu 

Vēl viena problēma, šķiet, ir tāda, ka cilvēki neizprot medikamentu lietošanas mērķi. Piemēram, statīni ir jālieto, lai noregulētu holesterīna līmeni un  mazinātu sirds un asinsvadu slimību attīstības risku, tātad faktiski arī profilaksei. Bet pacienti nereti teic, ka nevēlas uzsākt statīnu lietošanu, jo tad tie būs jālieto visu dzīvi. Dažiem šķiet, ka pastāvīgi lietot zāles ir kā ļauties atkarībai, citiem liekas, ka tad, ja zāles pārtrauks lietot, tūdaļ nomirs. Jā, statīnu terapija patiešām ir stigmatizēta. Un ir svarīgi izskaidrot, ka terapija ir efektīva, kamēr to lieto, bet, ja pārtrauc, efekta nav, un ar laiku stāvoklis var pasliktināties.  

Dažkārt notiek spekulācijas, apgalvojot, ka šodien lietotas zāles nākamajos dzīves gados izraisīs slimības, kaut gan ir taču skaidrs – jo garāka dzīve, jo vairāk organisms noveco un iespēja iegūt kādu slimību tikai pieaug. Pašlaik medicīnas mērķis ir gara un kvalitatīva dzīve.  

Sava loma ir ikdienas rutīnai 

Pirmkārt, katrā mājā ir jābūt tonometram asinsspiediena mērīšanai, un to arī vajadzētu izmantot. Pat ja cilvēks jūtas vesels vai ir gados jauns, vismaz reizi pusgadā jāizmēra asinsspiediens. Sākot no 40–45 gadu vecuma, vajadzētu mērīt vismaz reizi mēnesī. Kaut vai zinātniskas intereses dēļ. Noteikti regulāri jānodod analīzes, nosakot holesterīna līmeni, un būtu svarīgi likt malā vienaldzību, ja rādījumos ir izmaiņas.  

Svarīgi ir kustēties vismaz 150 minūtes nedēļā, turklāt veikt ne tikai kardiotreniņu, bet arī spēka vingrinājumus, piemēram, ar hantelēm. Iesaku fizisku aktivitāti ieviest kā daļu no savas ikdienas. Pagājušajā gadā no pavasara līdz rudenim sāku braukt uz darbu ar velosipēdu un arī citur ar to pārvietoties, un tagad zinu, ka ir iespējams. Lai ieteiktu pacientiem, tas jādara pašam! Fiziskās aktivitātes ir labas arī kopā ar draugiem, jo izkustēšanos ļauj apvienot ar socializēšanos. Tā vietā, lai kopā ietu uz kino vai vakariņās, var doties uz sporta zāli vai braukt ar velosipēdiem. 

Veselīgu dzīvesveidu nevajadzētu radikalizēt 

Tie, kam konstatēta ateroskleroze, kura holesterīna uzkrāšanās dēļ asinsvadu sieniņās sašaurina asinsvadus, bieži vien jautā, ko viņi tagad nedrīkst ēst. Parasti lieku uzsvaru uz to, ko viņi drīkst, piemēram, iekļaut uzturā vairāk dārzeņu, ātrās uzkodas nomainīt pret augļiem. Jāpievērš uzmanību arī tam, ko pērkam veikalos, sekojot līdzi sāls daudzumam produktos un samazinot sāls patēriņu, gatavojot mājās. Noteikti vajadzētu atteikties no cukurotiem dzērieniem, arī no cukura pie tējas un kafijas. Jo cilvēks ir gados jaunāks, jo vieglāk izveidot ieradumu un ilgtermiņa rezultāti būs labāki. Protams, ja ir pārdzīvots infarkts, pieņemu, ka motivācija kaut ko mainīt ir lielāka, bet, kamēr nekas slikts nav noticis, lai nezaudētu motivāciju, svarīgi veikt izmaiņas savā ikdienā pakāpeniski.  

Ja godprātīgi ievēro visas rekomendācijas un retu reizi sagribas našķi, liels ļaunums veselībai nebūs nodarīts.  

Vai pareizi nolasām ģenētisko informāciju 

Ja ģimenē kāds salīdzinoši agrā vecumā ir miris no infarkta vai nezināma iemesla dēļ, tas ir signāls, ka ir jāmeklē cēlonis. Varbūt tā ir ģimenes hiperholesterinēmija, kurai raksturīgs ļoti augsts zema blīvuma holesterīna līmenis, ko cilvēks pārmanto no vecākiem, vai, iespējams, sirds patoloģija. Kādā pētījumā salīdzināja cilvēkus ar labu sirds veselības ģenētiku un sliktu ģenētiku, un izrādījās, ka dzīvesveids tomēr ir svarīgāks par ģenētisko fonu. Ja ir nevainojama ģenētika, taču cilvēks smēķē, ēd treknu ēdienu, saldumus, nav fiziski aktīvs, ģenētika neglābs. Savukārt, ja ģenētika ir slikta, bet dzīvo veselībai nekaitīgu dzīvesveidu, šo faktoru ir iespējams pakļaut kontrolei. Protams, ir arī izņēmumi.   

Pozitīvi skatos nākotnē – pie manis nāk gados jauni cilvēki, kuri analīžu rezultātus ievadījuši viedtālrunī. Var redzēt visu rādītāju līkni, piemēram, no 2011. gada līdz šai dienai. Ir arī dažādas citas tehnoloģiju priekšrocības, kas var gan palīdzēt atcerēties iedzert zāles, gan fiksēt asinsspiedienu un novērtēt izmaiņas.  

Panākumi, strādājot kopā un iesaistot pacientu 

Iespēju reāli palīdzēt pacientiem mūsdienās ir ļoti daudz, un mūsu Latvijas Kardioloģijas centra kardiologi ir progresa priekšgalā, iesaistīti pasaules līmeņa pētījumos, kas maina kardioloģijas vadlīnijas. Ir uzkrāta pieredze, ar ko var dalīties arī starptautiski. Mūsu ārstu kaislība uz medicīnu un iespējas reāli palīdzēt cilvēkiem ir fantastiskas. Ir gandarījums, kad redzu, ka pacients pēc infarkta dodas mājās un var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, atstājot šausmīgo infarkta epizodi tikai atmiņās, kas nekad neatkārtosies. Savukārt – pēc izrakstīšanās no stacionāra, pacienta tālākais ceļš ir saistīts ar ambulatoro aprūpi, kas ir vienlīdz svarīga ar ārstēšanos slimnīcā. Ambulatorajā aprūpē notiek individualizēta terapija. Tiek koriģētas pacientam nepieciešamo medikamentu devas, fizisko aktivitāšu slodzes un citi pasākumi. Sekmīga ambulatorā ārstēšana veicina atveseļošanos, kā arī samazina risku piedzīvot krīzes situāciju un atkal nonākt slimnīcas palātā. Sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā Latvijā kopumā esam uz pareizā ceļa, tomēr pacientu aprūpē vēl ir elementi, ko nepieciešams pilnveidot. Medicīnā ienāk jaunas zāles, tiek uzlabotas ārstniecības metodes, tādēļ ārstiem nemitīgi jātur roka uz pulsa – jāatjauno zināšanu bāze. 

Pašlaik Māris Lapšovs kopā ar profesoru Kārli Trušinski gatavojas priekšlasījumam kolēģiem “Veselības centru apvienības” rīkotajā starpdisciplinārajā ārstu konferencē  “Misija: Sirds”,  kas sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību notiks septembrī. Tēma sarunai ar kolēģiem  – agrīnās aterosklerozes pacienta ambulatorais ceļš.