Viedoklis: kritisko pakalpojumu nodrošināšana – kā plānot un rīkoties krīzēs?

Raksta autore: Liene Cipule, viena no domnīcas “Veselības aprūpes sistēmu noturība” dibinātājām, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore

Pēdējie gadi ir pierādījuši, ka krīzes var piemeklēt jebkuru valsti – gan militāru konfliktu, gan dabas katastrofu, gan veselības krīžu veidā. Latvijai, tāpat kā citām Eiropas valstīm, ir būtiski nodrošināt kritisko pakalpojumu nepārtrauktību, jo tie ir sabiedrības izdzīvošanas pamats. Ko darīt, ja neatliekamā medicīniskā palīdzība nepienāk laikus? Ja aptiekās trūkst zāļu? Ja sakaru un enerģijas tīkli tiek paralizēti? Šie jautājumi vairs nav tikai teorētiski – tie ir realitāte valstīm, kas saskaras ar kara draudiem, kiberdrošības riskiem un ekonomiskām svārstībām.

Piemēram, Ukraina ir pieredzējusi, kā kara laikā kritisko pakalpojumu pieejamība atšķiras dažādos reģionos – Austrumos daudzas slimnīcas un enerģētikas infrastruktūra ir sagrauta, kamēr rietumos sistēma funkcionē salīdzinoši labāk. Latvijā šādi scenāriji var nebūt tik izteikti, taču sakaru traucējumi, energoresursu nepietiekamība un loģistikas problēmas arī pie mums var nopietni ietekmēt kritisko pakalpojumu nodrošināšanu.

Šobrīd Latvija un citas Eiropas Savienības valstis strādā pie krīžu pārvarēšanas stratēģijām, lai nodrošinātu medicīnas, enerģētikas un pārtikas resursu pieejamību jebkādos apstākļos. Taču jautājums paliek atklāts – vai mēs esam pietiekami sagatavoti? Kādas kļūdas ir jānovērš, un kādi risinājumi ir nepieciešami, lai mūsu valsts spētu reaģēt ātri un efektīvi?

Plānot tagad, lai rīkotos vēlāk

Kritisko pakalpojumu nepārtrauktība krīzes apstākļos nav pašsaprotama – tā ir rūpīgi plānojama un jānodrošina caur skaidru stratēģiju un elastīgu pielāgošanos situācijai. Viena no lielākajām kļūdām ir pieņēmums, ka krīzes laikā varēs ātri atrast risinājumus, ja iepriekš nebūs izstrādāti praktiski mehānismi, kā rīkoties dažādos scenārijos. Medicīnas nozarē tas nozīmē precīzi definēt, kādi resursi būs nepieciešami, kur tie atradīsies un kā tie tiks piegādāti brīdī, kad būs visvairāk vajadzīgi. 

Jebkurā krīzē pirmais solis ir atzīt un paredzēt resursu trūkumu – tas ir neizbēgams. Pandēmijas laikā mēs redzējām, kā slimnīcas dienu no dienas saskaras ar gultasvietu, skābekļa un aizsarglīdzekļu deficītu, kas sākotnēji šķita neiespējami attīstītā Eiropas Savienības valstī. Krīzes var būt visdažādākās, tāpēc arī nepieciešamo resursu specifika ir atšķirīga. Plūdu laikā galvenās rūpes būs par drošu evakuāciju un dzeramā ūdens pieejamību, bet militāra konflikta gadījumā būs nepieciešami ne tikai plašāki medicīnas krājumi, bet arī iespēja stabilizēt cietušos apstākļos, kur trūkst sakaru un piekļuves infrastruktūrai. 

Piemēram, Ukrainā veselības aprūpes sistēma frontes tuvumā tiek pakļauta milzīgam spiedienam. Slimnīcas tiek evakuētas, personāls spiests strādāt bez pastāvīgām elektroapgādes un ūdens piegādes garantijām, un tieši plānošana nosaka, vai dzīvības tiks glābtas vai zaudētas. Šī pieredze mums Latvijā ir ļoti nozīmīga, jo šobrīd tiek aktīvi diskutēts par to, vai slimnīcas ir gatavas darboties apstākļos, kad tradicionālās piegādes ķēdes ir izjauktas, bet pieprasījums pēc palīdzības aug eksponenciāli.

Vai Latvijas slimnīcas ir gatavas krīzei?

Nereti tiek uzskatīts, ka slimnīcas un veselības aprūpes iestādes ir gatavas jebkurai situācijai, bet realitātē trūkst ne tikai materiālo resursu, bet arī skaidru darbības algoritmu. Militāra apdraudējuma gadījumā vienlaicīgi var tikt skartas vairākas kritiskas nozares – sakari, infrastruktūra, pārtikas piegādes un medicīnas rezerves. Tas nozīmē, ka nebūs pietiekami tikai ar slimnīcu spēju nodrošināt palīdzību – būs nepieciešama precīza koordinācija starp valsts iestādēm, loģistikas uzņēmumiem un pat sabiedrību, kas būs daļa no šīs krīzes pārvarēšanas sistēmas. 

Lai šādu situāciju novērstu, stratēģiski svarīgi ir aktivizēt un ieviest skaidrus rīcības plānus, kas definē atbildīgos un resursu vadību. Kam būtu jāpieņem lēmumi par to, kurā brīdī tiek izlietotas valsts stratēģiskās rezerves? Kādi resursi tiks pārdalīti pirmajās stundās, un kuri tiks taupīti ilgtermiņā? Šie jautājumi bieži paliek neskaidri, līdz krīze jau ir sākusies. Pandēmijas pieredze parādīja, ka stratēģiskās rezerves nebija optimāli sadalītas un to izsniegšanas mehānismi nebija pietiekami elastīgi.

Kāpēc ar plānošanu vien nepietiek?

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sabiedrības un veselības aprūpes personāla gatavība rīkoties nestandarta situācijās. Igaunija ir labs piemērs, jo  veic regulāras simulācijas, testējot, kā slimnīcu personāls reaģē uz dažādiem apdraudējumiem, tai skaitā kiberuzbrukumiem un fiziskiem draudiem infrastruktūrai. Arī Latvijā notiek šādi testi, piemēram Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests kopā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Zemessardzi un Valsts drošības dienestu veic regulāras apmācības. Tajā pašā laikā aptiekas, ārstniecības iestādes un ģimenes ārstu prakses tajās nav iesaistītas, kas rada pārdomas par to, vai šī daļa no kopējā noturības mehānisma zina, kā rīkoties, ja tiek traucēti sakari, vai pacientu skaits pārsniedz pieejamos resursus. 

Elastība šeit ir atslēgas vārds – ja valsts sistēma būs pārāk birokrātiska un neparedzēs operatīvu pielāgošanos, kritisko pakalpojumu nodrošināšana tiks kavēta. Covid-19 laikā mēs redzējām, kā lēmumu pieņemšana mēdz ievilkties, bet slimnīcām risinājumi bija vajadzīgi nekavējoties. Tāpat kā individuālā pacientu aprūpē svarīga ir ātra reakcija un pareizi noteikta prioritāte, arī valsts līmenī krīzes vadībai jābalstās uz šiem principiem. 

Šajā brīdī jautājums ir ne tikai par medicīnas nozari, bet par valsts un kopienu kopējo spēju rīkoties efektīvi un pārdomāti. Krīzes nekad neattīstās pēc iepriekš sagatavota scenārija, un vienīgais veids, kā tās pārvarēt, ir rīkoties dinamiski, izmantojot iepriekš izstrādātus, bet elastīgus plānus. Tas nozīmē ne tikai stratēģisku resursu uzkrāšanu, bet arī skaidru, pārbaudītu sistēmu, kas nodrošina, ka īstajā brīdī šie resursi tiek izlietoti maksimāli efektīvi. 

Mums ir jāmaina domāšana. No "ceram, ka nekas nenotiks" uz "gatavojamies tam, ka tas notiks". Krīzes nenāk ar brīdinājumu, un tās nekad neattīstās precīzi pēc plānotā scenārija. Tāpēc valsts gatavībai jābūt ne tikai teorētiskai, bet praktiski pārbaudītai un pielāgojamai dažādiem apstākļiem. Kritisko pakalpojumu nodrošināšana ir atkarīga no skaidras stratēģijas, operatīvas resursu pārvaldības un spējas pieņemt lēmumus bez kavēšanās. 

Nākotnē ir būtiski stiprināt ne tikai valsts institūciju gatavību, bet arī sabiedrības iesaisti un apziņu par to, kā rīkoties krīzes situācijā. Ja mēs gribam būt patiesi sagatavoti, mums jāsāk domāt nevis par to, vai krīze pienāks, bet gan par to, kā mēs tajā reaģēsim. Jo tikai ātra pielāgošanās un efektīva sadarbība ļaus saglabāt drošību un stabilitāti arī visgrūtākajos apstākļos.