Viedoklis: jaunieši meklē dopamīnu un emocijas tajos veidos, kas viņiem ir pieejami

Raksta autore: Austra Straume, Pusaudžu resursu centra klīniskā un veselības psiholoģe

Mūsdienu bērni un jaunieši aug vidē, kurā dopamīna avoti ir ātri un viegli sasniedzami. Sociālie tīkli, videospēles, dažādi piedzīvojumi vai vielas – tas viss sola intensīvas emocijas un tūlītēju gandarījumu. Taču dopamīns pats par sevi nav slikts. Tas ir mūsu bioloģiskais mehānisms, kas palīdz izdzīvot, reaģēt uz briesmām vai atcerēties, ka prieku radošas aktivitātes ir vērts atkārtot. Līdz ar to jautājums nav par to, kāpēc jaunieši meklē spēcīgas emocijas; drīzāk – kā atrast ceļus, kas neprasa upurēt veselību un nākotni. Šoruden Latvijas Loto un Latvijas Olimpiskās komitejas rīkotajā diskusijā “Esi līdzsvarā” runājām par sportu kā atkarību prevencijas un veselību stiprinošu instrumentu jauniešiem. Kopā ar pārējiem diskusijas dalībniekiem secinājām, ka ikvienam ir svarīgi ikdienā saglabāt līdzsvaru un izvēlēties tādas nodarbes, kas palīdz izvairīties no pārmērīgas aizraušanās ar kaitīgām aktivitātēm.

Pieaugušo loma – palīdzēt, nevis aizliegt

Biedēšana ar smagām sekām, kas var iestāties pēc gadiem, pusaudzim bieži nešķiet pārliecinošs arguments. Viņš dzīvo šodien un reti izjūt sevi kā ievainojamu. Tāpēc sarunās par kaitīgiem ieradumiem daudz nozīmīgāk ir pajautāt – ko tieši jaunietis iegūst, lietojot alkoholu, spēlējot spēles vai iesaistoties citās riskantās nodarbēs. Ja atbilde ir, ka tā ir iespēja sajust prieku, piedzīvot satraukumu, gandarījumu vai piederību, tad ir vērts kopā ar jaunieti meklēt veidus, kā šīs emocijas atrast citās, drošākās aktivitātēs. Pieaugušo uzdevums ir palīdzēt šos alternatīvos veidus atrast.

Pēc Covid-19 pandēmijas negatīvā ietekme uz jauniešu socializēšanās spējām ir joprojām saglabājusies. Daļai bērnu un pusaudžu ir kļuvusi sarežģīta pat vienkārša sarunas uzsākšana ar vienaudzi. Digitālā vide ir kļuvusi par drošu teritoriju, kur attiecības ir vieglāk pārvaldāmas. Reālā dzīve prasa prasmes – spēju uztvert neverbālus signālus, saprast, kā pievienoties grupai vai kā pieklājīgi atteikt. Tāpēc pieaugušie šodien nevar aprobežoties ar frāzi “ej laukā un draudzējies”. Viņiem ir jāpalīdz – ar praktiskiem padomiem, atbalstu un ieinteresētību.

Daudzi vecāki un pedagogi mēdz piedāvāt savus priekšstatus par to, kas jaunietim būtu jāizvēlas – piemēram, konkrēts sporta veids. Taču daudz būtiskāk ir atvērt izvēles telpu un ieklausīties bērnā. Varbūt tieši skeita dēlis, bumba parkā vai pavisam cita vienkārša aktivitāte kļūs par viņa ieejas durvīm sociālajā pasaulē. Galvenais nav sasniegumi, bet iespēja atrast vidi, kurā ir labi un droši būt kopā ar citiem.

Kad prieks pazūd – signāli, kurus nedrīkst ignorēt

Eksperimentēšana pusaudžu vecumā ir dabīga identitātes attīstības sastāvdaļa. Ja jaunietis pamēģina ko jaunu, saprot un pats nolemj – pietiek –, tas ir veselīgs process. Tomēr jāsaprot arī skaidrs fakts: vielu lietošanai, neatkarīgi no vecuma vai daudzuma, nav drošas robežas. Bioloģiski pusaudžu smadzenes vēl attīstās, tāpēc sekas var būt daudz nopietnākas nekā pieaugušajiem.

Runājot par ekrāniem, ir skaidrs, ka tie ir kļuvuši par dabisku mācīšanās, komunikācijas un izklaides daļu. Tie paši par sevi nav ne labi, ne slikti. Svarīgi ir tas, cik lielā mērā tie aizstāj citas dzīves jomas. Ja bērnam apkārtējā vide nespēj piedāvāt neko tikpat interesantu, telefons kļūst par vienīgo pieejamo prieka vai socializēšanās avotu. Un, kamēr nav izveidojušies iekšējie pašregulācijas mehānismi, pieaugušo pienākums ir palīdzēt – nevis tikai atņemt ekrānu, bet iedot alternatīvu un izskaidrot, kāpēc līdzsvars ir vajadzīgs.

Kad jaunieti pārņem trauksme vai nomāktība, galvenais ir panākt, lai viņš neatslēdzas no aktivitātēm. Kustība, sociāls kontakts, fiziska darbošanās – tas viss palīdz mazināt psiholoģisko spriedzi. Reizēm pietiek ar īsu pastaigu, sarunu vai nelielu uzdevumu, lai ķermenis un prāts sāktu atkal darboties.

Lielākās bīstamības slēpjas brīžos, kad interese par agrāk mīlētām lietām izzūd, pazeminās sekmes, samazinās interese par socializēšanos ar citiem, parādās impulsivitāte un grūtības kontrolēt emocijas vai ievērojami samazinās enerģija. Ja šīs izmaiņas saglabājas vairākas nedēļas, tās nevajadzētu norakstīt kā “pusaudžu hormonus”. Tā ir pazīme, ka jaunietim nepieciešama uzmanība, iejūtība un profesionāls atbalsts. Un sarunai jāsākas maigā, drošā vidē, nevis ar spiedienu vai pārmetumiem.

Galu galā jaunieši nemeklē problēmas. Viņi meklē emocijas, piederību un dzīves garšu. Mūsu pienākums kā pieaugušajiem ir nevis kontrolēt vai sodīt, bet būt līdzās un rādīt ceļus, kas ved uz veselīgu un drošu gandarījuma izjūtu. Tikai tā mēs varam palīdzēt viņiem izaugt par cilvēkiem, kas prot piepildīt savas vajadzības bez pašiznīcinošām izvēlēm un jūtas piederīgi pasaulei, kurā dzīvo.