Viedoklis: Dzīvojot ar diabētu, katra diena ir izaicinājums

Raksta autore: Jeļena Butikova, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošā pētniece, Zinātniskās padomes priekšsēdētāja

Pirms 1. tipa diabēta diagnosticēšanas 16 gadu vecumā pirmie slimības vēstneši bija straujš svara zudums un pastāvīgas slāpes. Kaut gan iepriekš biju dzirdējusi par šādu slimību, ne es, ne vecāki nezināja, kā tā izpaužas. Tolaik interneta resursu nebija, tāpēc mācījāmies no materiāliem, kurus nodrošināja slimnīcā. Kopš tā brīža katra diena ir izaicinājums – šī diagnoze ietekmē visa ķermeņa darbību, tāpēc jau savlaicīgi jāmeklē speciālistu palīdzība, lai iespējami ātrāk novērstu tālāku komplikāciju veidošanos.

Diabēts nav dzīvesveids

Esmu dzirdējusi sakām, ka diabēts ir dzīvesveids, bet es tam nepiekrītu, jo dzīvesveidu izvēlas. Pat šķietami ikdienišķas darbības mums, pacientiem ar diabētu, prasa rūpīgu plānošanu. Piemēram, pirms došanās pusdienās jāpārbauda glikozes līmenis, jāizvērtē, kā apēstais ēdiens to ietekmēs, un nepieciešamības gadījumā jāievada korekcijas insulīns. Šādu un līdzīgu sīkumu ir ļoti daudz.

Uzskatu, ka pacientu ar diabētu nekad nevarēs uzskatīt par gandrīz veselu cilvēku pat vislabākās slimības kompensācijas gadījumā. Līdztekus centieniem kontrolēt svārstīgo glikozes līmeni ikdienā jāseko līdzi arī komplikāciju attīstībai, kas pievienojas, ilgāku laiku (aptuveni 10-20 gadus) dzīvojot ar šo slimību. Piemēram, man teju 30 gadu laikā kopš diagnozes noteikšanas atklātas redzes problēmas, neiropātija un arteriālā hipertensija.

Trūkst valsts atbalsta

Savulaik glikozes līmeņa kontrole nozīmēja griezt vizuālās teststrēmeles (tādas, ko nevarēja lietot ar glikometru, bet vajadzēja novērtēt krāsas izmaiņas, lai spriestu par glikozes līmeni) trīs daļās un salīdzināt tās ar krāsu skalu. Pateicoties tehnoloģiju pieejamībai, tagad varu izmantot nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības sistēmu (NGLU). Lai sekotu līdzi notiekošajam ķermenī, var vienkārši paskatīties viedtālrunī un nolasīt glikozes līmeni asinīs.

Diemžēl Latvijā pieaugušajiem pacientiem ar diabētu valsts aizvien nenodrošina atbalstu šo ierīču iegādei. Jāatzīmē, ka papildus šīm sistēmām katru mēnesi jāiegādājas arī citi diabēta kontrolei nepieciešamie rīki, kā arī medikamenti, kas ne vienmēr ir iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Tāpat regulāri jāveic veselības pārbaudes, kas ne vienmēr iespējams valsts apmaksāto pakalpojumu ietvaros. Kopā tas izmaksā vairāk nekā 200 eiro mēnesī. Tas nozīmē, ka mūsu valstī pacientam ar diabētu būtu jāstrādā ļoti labi apmaksātā darbā, lai spētu pilnvērtīgi dzīvot un cīnīties ar slimības komplikācijām.

Par slimību jāstāsta tuvākajiem

Iespējams, paudīšu ļoti nepopulāru viedokli, bet uzskatu, ka par diabētu nav iespējams informēt visus cilvēkus. Manuprāt, pacientam ar diabētu ir svarīgi par slimību un tās kontroli izglītot tuvāko loku, piemēram, ģimeni, kaimiņus, kolēģus, ar kuriem ikdienā jāpavada vairāk laika. Vienkāršoti sakot, jāiemāca – ja diabēta pacientam kļūst slikti, jāapēd kas salds, ja nepaliek labāk – jāsazinās ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Šķiet, šo algoritmu spēj iegaumēt ikviens.

Maldīgs priekšstats par diabēta kontroli nav retums. Spilgti atceros, ka, skatoties kādu populāru ārvalstu TV seriālu, vienā no epizodēm tika attēlots pacients ar diabētu, kuram kļuva slikti, tāpēc viņš devās uz labierīcībām un injicēja sev insulīnu. Kaut gan šajā gadījumā, saskaroties ar hipoglikēmiju jeb pazeminātu glikozes līmeni, pacientam nepieciešams nevis insulīns, bet gan saldumi. Šo atšķirību ir būtiski iegaumēt, lai, redzot, ka pacientam ar diabētu kļuvis slikti un vēloties palīdzēt, neapdraudētu cilvēka dzīvību.