Autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Apkopojot ministres Andas Čakšas veikumu veselības aprūpē, acīmredzamas kļūst piecas atziņas:

(i) e-veselība ir katastrofāla un nav labojama;

(ii) Saeima un valdība ir iedevusi papildu 200 miljonus medicīnas darbinieku algu reformai, bet reālu algu pielikumu ārsti nav pieredzējuši, nauda iztērēta citiem mērķiem;

(iii) reforma ir birokratizācijas pieaugums, vidēji ārsts dažādu papīru un digitālu veidlapu aizpildīšanai tērē divas no darba nedēļas piecām dienām. Lai veiktu ministrijas uzstādījumus, ārsts komunicē ar nosūtījumu, recepti, datoru, nevis ar pacientu;

(iv) pacients ir pazudis uzņemšanas nodaļā, kvotās un rindās, veselības aprūpe tiek analizēta tikai finansiālā plāksnē;

(v) no ministrijas un veselības aprūpes vadības ir izspiesti profesionāļi, ārstu viedoklis netiek uzklausīts nekad.

Šī raksta mērķis ir analizēt un debatēt tikai par pēdējo atziņu – par ārsta lomu veselības aprūpes vadībā un zaudējumiem, ko Latvijas veselības aprūpes politikā nodara Andas Čakšas norobežošanās no profesionāļiem. Šobrīd Veselības ministrijā nav neviena sertificēta ārsta, bet tie, kas ir ar ārsta diplomu, nekad par ārstu realitātē nav strādājuši un arī šobrīd nav tieši saistīti ar medicīnu. Atgādināšu – bija Veselības ministrijā valsts sekretāra vietniece – ārste Egita Pole, kurai ministrija uzticēja savienot darbu ar Austrumu slimnīcas vadītājas pienākumiem. Tad, kad kolēģe bija ieguvusi kolēģu atzinību un slimnīca sāka atgriezties pie ārstniecības, nevis celtniecības un iepirkumiem, Egita Pole tika aizrotēta no abiem šiem amatiem, bet par slimnīcas vadītājiem nominēti divi mehāniķi un viens finansists. Arī nule P. Stradiņa slimnīcas valdē tika ielikts celtnieks.

Čakšas viedoklis – ārsti lai ārstē, bet vadīs viņus citi, proti, tie, ko es uzskatīšu par labiem organizatoriem. Salīdzinājumam tas būtu: ugunsdzēsības dienestu lai vada grāmatvedis, kurš var izrēķināt – cik ūdens jāuzlej uz degošas mājas, policiju lai vada personāldaļas vadītājs, kurš var noteikt – cik policistu mums vajag uz 100 bandītiem, bet bruņotos spēkus lai vada pavārs vai tanku mehāniķis. Principā neprofesionalitāte vadībā būtu pilnīgi identiska.

Ārstu loma veselības aprūpes vadībā mūsdienu pasaulē un Latvijā

Lielākajā daļā Eiropas valstu ilgtermiņa demogrāfijas prognozes ir līdzīgas. Iedzīvotāju dzīves ilgums pieaug, bet iedzīvotāju novecošanās un turības pieaugums prasa plašāku un labāku veselības aprūpi. Tiklīdz visas Eiropas valstis sasniegs tos ilgdzīvošanas skaitļus kā Japāna vai Islande, proti, gandrīz visi veci cilvēki sadzīvos līdz simt gadiem, katrs sagaidīs savu onkoloģisko slimību, sirds asinsvadu vai plaušu slimību, ko nāksies ārstēt ilgstoši. Medicīna un sabiedrības labklājība agri vai vēlu pārvērtīsies par katra cilvēka hroniskas slimības ārstniecību. Eiropas valstis veselības aprūpi galvenokārt finansē ar nodokļiem (vai apdrošināšanu, kas ir no valsts budžeta atdalīts nodokļu veids, ko pārrauga valsts vai privāts apdrošinātājs), visas valstis meklē resursus veselības finansēšanas pieaugumam, jo vienkārši šādi līdzekļi ir vitāli nepieciešami.

Tai pašā laikā darbaspēka daudzums un iesaiste nodokļu nomaksā samazinās. Gadu no gada arī Latvijā samazinās nodokļu maksātāju skaits, taču cilvēku skaits pensijas vecumā (reālas slimošanas vecumā) nesamazinās vai pat pieaug. Tātad arī Latvijai būs jāmeklē risinājumi – audzēt nodokļus vai maksājumus no pacienta kabatas vai arī jāsamazina publiski pieejamās veselības aprūpes apjoms vai kvalitāte, bet, visdrīzāk, tā būs iepriekš minēto darbību kombinācija. Visas Eiropas valstis meklē risinājumus, kas vienkāršo šo sarežģīto demogrāfiski medicīnisko vienādojumu vai samazina spiedienu uz veselības aprūpes sistēmu. Piemēram, Zviedrija aktīvi cenšas iesaistīt ārstus veselības aprūpes vadībā. Uz pierādījumiem balstīti sabiedrības veselības pētījumi liecina, ka profesionāļu vadībā ierobežotie resursi tiek izmantoti efektīvāk. Vienkārši – lēmumiem par līdzekļu piešķiršanu vienmēr būtu jābalstās uz medicīniskām un klīniskām zināšanām. Zviedrijas pētījumi parāda, ka ārsti vadītāji palielina uzticamību, salīdzinot ar vadītājiem bez medicīniskās apmācības. Ārsts iestādes vadībā, kā likums, uzlabo slimnīcas sniegumu aprūpes kvalitātes, finanšu resursu pārvaldības un personāla apmierinātības ziņā. Slimnīcas vadībā klīniskās zināšanas ir būtiskas lēmumu pieņemšanā. Tieši ilgstoša medicīnas izglītība un darba pieredze medicīnā (nevis, piemēram, zāļu tirdzniecībā!) ir galvenie rīcības resursi, kas dod iespējas administratoram pieņemt izsvērtus lēmumus, kas vienlīdz būtiski gan mediķiem, gan pacientiem. Zviedrijas un Izraēlas pētījumi pierāda, ka klīnikās, ko vada ārsti, ir mazāks komplikāciju skaits, mazāka intrahospitālu patoloģiju incidence. Tas ir diezgan grūti izskaidrojams fenomens, bet visās klīnikās, kur vadību no neārsta pārņem ārsts, agri vai vēlu intrahospitālas infekcijas incidence un diagnostikas kļūdu skaits samazinās, bet tur, kur tiek veikts pretējs process – par slimnīcas administratoriem iecelti neārsti –, palielinās.

Visi šie faktori ir ļoti svarīgi, lai ilgtermiņā apmierinātu arvien pieaugošās veselības aprūpes prasības. Piemērs – šīs pašas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas personāls bija daudz līdzestīgāks slimnīcas medicīniskajām problēmām laikā, kad slimnīcu vadīja profesors Viesturs Boka un Anita Slokenberga (kas arī tika padzīti Andas Čakšas viedā vadībā), nevis kad tos vada mehāniķu kolektīvs, kaut formāli tieši šobrīd slimnīcas darbiniekiem ir neliels algas pielikums.

Tad nu es uzdevu Zviedrijas kolēģiem jautājumu – kāpēc viņiem lielo medicīnas iestāžu vadītāji ne vienmēr ir ārsti? Zviedru pētnieki izdarījuši secinājumu, ka ārstu nevēlme kļūt par slimnīcu vai medicīnas centru vadītājiem galvenokārt saistīta ar to, ka Zviedrijā ārsts pelna vairāk nekā administrators un nevēlas nonākt lielākā stresā, atbildības jomā un negāciju plūsmā. Iespējamie veselības organizatori atzīst, ka vadītāja loma veselības aprūpē ir saistīta ar pārmēra lielu atbildību, kā arī iespējamu neapmierinātību gan no darbinieku, gan pacientu puses. Administratora iespējama nepopularitāte, protams, vērojama lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru, bet tā daudz nozīmīgāka ir medicīnā, kur lēmumi attiecas uz dzīvību un nāvi.

Attiecībā uz apmaksas sistēmu Latvijā salīdzinājumā ar Zviedriju viss ir otrādi – ar ministrijas gādību slimnīcu vadītāju un administratoru algas ievērojami pārsniedz ierindas mediķu algas. Latvijas Ārstu biedrības pētījums rāda, ka administratoriem, īpaši nemediķiem, atalgojums neproporcionāli pieaudzis, salīdzinājumā ar mediķiem (turklāt slimnīcu ārsti pamanījuši, ka neproporcionāli pieaudzis arī iestāžu administratoru un birokrātu skaits). Nu minēsim piemēru – par Austrumu slimnīcas vadītāju tika iecelts mehāniķis bez jebkādas pieredzes medicīnas organizācijā, bet ministrija viņam uzreiz noteica algu 8000 eiro mēnesī. Tātad algas Latvijā amatpersonām ir daudzkārt lielākas nekā vienkāršiem mediķiem un ārstam, lai kļūtu par administratoru, vismaz Latvijā nebūtu jāriskē ar algas samazinājumu.   

Tātad – kas ir tas, ko es ar šo rakstu ceru nosūtīt kā ziņu ministrei, kura līdz šim Latvijas Ārstu biedrību, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas un citas profesionāļu kopas ir uztvērusi tikai kā ienaidniekus, nekad nav ieklausījusies nevienā mutiskā ieteikumā:

(i) pasaules pieredze liecina, ka ārsti kā vadītāji veido medicīnas iestādes kultūru un gaisotni, mēdz un spēj iesaistīt personālu, lai tas piedalītos veselības aprūpes uzlabošanā. Katalizators šādā procesā nav acīmredzams, un tas ir galvenais ministrijas arguments neielaist medicīnas organizācijā profesionāļus;

(ii) cilvēkresursus Latvijā neizdosies noturēt, ja medicīnu turpinās pazemot, un jaunajiem ārstiem uzreiz tiks dota ministrijas un politikas veidotāju ziņa – jūs neesat gaidīti kā nākamie līderi un nākamie veselības aprūpes vadītāji. Iespējamiem jaunajiem līderiem uzreiz nogriežot izaugsmes iespējas un norādot viņu vietu (iespējami tālu no Rīgas par iespējami mazu algu), tiek iznīcināta Latvijas medicīnas nākotne;

(iii) medicīnas organizatora labākie gadi vadītāja darba sākšanai ir vecuma grupā starp 35 un 45 gadiem (tas nav obligāts nosacījums, bet pietiekami racionāls), un nav iespējams atrast pieredzējušu vadītāju lielas slimnīcas vadībai ar milzu pieredzi bez zināma riska, bet nav iespējams atrast šīs vecuma grupas līderi ar pieredzi, ja nekur viņam nedod iespēju kļūt par līderi;

(iv) vienīgā saikne iespēja komunikācijai starp politikas veidotājiem un ārstu – pacientu līmenim, ir profesionāļi visos vadības līmeņos, arī Veselības ministrijā. Ja Veselības ministrijā nebūs galvenais speciālists (labi apmaksāts) primārās aprūpes jautājumos ar pieredzi ģimenes ārsta darbā, nekādu cerību uz dialogu nav un nevar būt;

(v) lai nodrošinātu ilgtspējīgu un efektīvu medicīnas iestāžu vadību un vadību veselības aprūpes jomā, dažādos līmeņos jāveic konkrētas darbības: Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātei vairāk jāpievēršas vadības procesu apmācībai jau studiju gados; jāstimulē tie jaunie ārsti, kas vēlas kļūt par veselības aprūpes organizatoriem; personāla atlases procesiem būtu jābūt vērstiem uz to, lai mediķu vidū atrastu vispiemērotākos kandidātus vadītāju posteņiem.

Kas notiks, ja Latvijas Veselības ministrija joprojām neko nevēlēsies dzirdēt un rīkosies citādi? Atbildi jums sniegs tie pacienti, kas nelaikā nonākuši Paula Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā vai pie ģimenes ārsta brīdī, kad Veselības inspekcija, Nacionālais veselības dienests un citas struktūras pasūtījušas atskaiti daudzu simtu papīrlapu biezumā.

Esmu saklausījies argumentus Ministru kabinetā – kāpēc nevarot tos ārstus likt slimnīcu vadībā – viņi tak pazīstot cits citu, un tad nu būšot kaut kāda korupcija. Pirmais absurds jau ir vēlmē norobežot administrāciju no medicīnas iestādes kolektīva. Bet par to korupciju varu ar pilnu atbildību paskaidrot – iespējamā korupcija medicīnā ir meklējama valsts iepirkumos, tehnoloģiju iepirkumos un kvotu sadalē, bet visos šajos procesos darbojas galvenokārt ļaudis bez medicīnas izglītības. Mēs jau redzam, kā valsts vēlas bez mediķu līdzdalības un klātesamības iepirkt visus onkoloģiskos preparātus.