Valsts prasību noteikta zāļu mainība mazina pacienta līdzestību un vairo stresu 

Prasība izrakstīt kompensējamās zāles, norādot tikai to vispārīgo nosaukumu, un aptiekām pienākums izsniegt lētākās šim nosaukumam atbilstošās kompensējamās zāles praksē bieži rada situācijas, ka ilgākā laikā pacientam mainās zāļu ražotāji, to iepakojumi un palīgvielu sastāvs, kas var radīt stresu, apjukumu un vēlāk – vienaldzību, tā samazinot pacienta līdzestību ārstēšanā. 

Foto: Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane; autors: Publicitātes foto

Par to pastāstīja Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane un Latvijas Neredzīgo biedrības centrālās valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais, skaidrojot savu atbalstu daudzu pacientu un ārstu organizāciju aicinājumam noteikt, ka pacientiem būtu iespēja izvēlēties neveikt nepārtrauktu medikamentu nomaiņu, pašiem sedzot cenu starpību starp izvēlēto un lētāko kompensējamo variantu, ko šīs nevalstiskās organizācijas ir lūgušas Veselības ministrijai (VM) un Nacionālajam veselības dienestam (NVD). 

Foto: Latvijas Neredzīgo biedrības centrālās valdes priekšsēdētājs Kaspars Biezais; autors: Publicitātes foto

Pašreizējais normatīvais regulējums paredz, ka aptiekām ir pienākums izsniegt lētākās kompensējamās zāles, ja ārsts ir norādījis vispārīgo nosaukumu. Savukārt ārsta tiesības izrakstīt pacientam konkrētu zāļu nosaukumu ir ierobežotas virknes papildu nosacījumu dēļ, kas ārstus attur no šīs pieejas. Šādu prasību stimulētā konkurence liek dažādiem zāļu izplatītājiem regulāri mainīt to cenas, kā rezultātā pacients bieži nevar saņemt vienas un tās pašas zāles, bet ir spiests pāriet no vienām zālēm pie citām. Tas ietekmē pacientus psiholoģiski, kā arī šāda pieeja nereti liedz pacientiem izvēli saņemt viņu veselības stāvoklim un individuālajām vajadzībām atbilstošāko ārstēšanu, pat ja cenu starpība ir neliela un pacients būtu gatavs to segt, nekā nemainoties valsts finansējuma apmēriem. 

Ārsta tiesības ir ierobežotas 

“Ne vienmēr ārsts ir gatavs izrakstīt konkrētā nosaukuma vēlamo preparātu, tāpēc ka viņam ir jāizraksta vispārējais vai jāpamato, kāpēc izraksta konkrētu preparātu, un aptiekā ir pienākums izsniegt lētāko kompensējamo, un es bieži esmu dzirdējis no tādiem pacientiem, kas lieto vēl kādus acu pilienus vai diabēta gadījumā arī vēl citas zāles, ka šāda pieeja rada preparātu mainību un sarežģī terapiju, jo dažādām zālēm ar to pašu pamatsastāvu bieži var mainīties to lietošanas kārtība, kas līdz ar to rada apjukumu, maldina cilvēkus. Pacienti bieži vien vēlas saglabāt ierasto veco medikamentu, kurš ierastajā kārtībā uz laiku kļuvis nepieejams, jo kļuvis par dažiem centiem dārgāks,” skaidro Kaspars Biezais.  

“Jā, medijos komentējot mūsu vēstuli, Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere skaidroja, ka jau pašlaik ārstam ir tiesības izrakstīt pacientam konkrētu zāļu nosaukumu, un pacientam ir iespēja saņemt piemērotāko medikamentu, bet tādas tiesības izrakstīt oriģinālo preparātu ārstam ir tikai 30 procentos gadījumu, turklāt viņam arī ir prasība, ka pirms tam ir jāizraksta lētākais. Tāpēc ceļš tomēr ir tāds, ka viņam vispirms ir jāizraksta lētākais, un tikai pēc tam, ja izpaužas kaut kādas blaknes vai pasliktinās veselības rādītāji, tad viņš var izrakstīt nākamo lētāko,” apraksta Gunta Freimane.

Viņa stāsta, ka, kamēr tādā pieejā cilvēks nonāk līdz kaut kam konkrētam, paiet laiks, un tas nozīmē, ka pacientam ir atkārtoti jākonsultējas, un attiecībā uz diabēta pacientiem jāņem vērā arī fakts, ka 90 procenti diabēta pacientu vidēji lieto vairāk nekā piecus medikamentus un 50 procenti lieto vairāk nekā septiņus medikamentus, bet visi šie medikamenti savstarpēji mijiedarbojas, un šī mijiedarbība attiecas ne tikai uz zāļu aktīvajām vielām, bet tā attiecas arī uz palīgvielām, kas tiek izmantotas zāļu izgatavošanā. 

“Ja cilvēkam ir izrakstīts vispārējais starptautiskais nosaukums bez jebkāda cita nosaukuma, tad ar lētāko medikamentu nepārtrauktām maiņām ir liela varbūtība, ka katrus trīs mēnešus pacients saņems kaut ko citu.” skaidro Gunta Freimane. Un arī ārstam šādā situācijā nav informācijas par to, kuru konkrēto preparātu pacients lieto.  

Par piemērotākā medikamenta norādīšanu 30 procentos gadījumu jāpiebilst, ka tā ir tikai ierobežota brīvība, no kuras ārsti baidās un izvairās, jo papildu apgrūtinājums ir veikt uzskaiti, lai šie 30% netiktu pārsniegti, savukārt par šīs robežas pārsniegšanu NVD var sodīt ārstus, bet galvenais – šie 30% vienā apkaimē var būt tikai daži pacienti, bet citā – simtiem cilvēku, kur vēl vairāk simtu ir tādu, kas uz šādu iespēju nevar cerēt. Šāda tipa izvēle nevienlīdzīgi var diskriminēt pacientus starp pārējiem 70%.   

Nepastāvīgums vairo paviršību un mazina līdzestību 

Līdzestību varot ietekmēt jau tas, ka, piemēram, cilvēks vienmēr ir saņēmis zaļu paciņu, bet, ja viņam katrreiz dot kaut ko citu, tad viņš arī pārstāj sekot līdzi šīm nemitīgajām izmaiņām. “Lai arī kā mēs cenšamies kā organizācija pacientiem iestāstīt, ka savas zāles ir jāzina, arī jāzina aktīvās vielas daudzums, jo medikamenti tiek ražoti dažādās koncentrācijās, tad, ja katrreiz ir cits preparāts, cilvēks apjūk, un ļoti liela daļa nezina savu medikamentu – ne nosaukumu, ne to, cik miligramu aktīvās vielas jābūt, viņam nav arī pavisam vienkāršo signālu atpazīt iepakojumu, pat nav vērts iepriekšējo paciņu ņemt līdzi, jo viņš zina, ka viņam katrreiz dos kaut ko citu un teiks, ka tas ir tas pats,” aprakstīja Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja. 

Un, ja cilvēkam šādi medikamenti, kas mainās, ir pieci vai septiņi, tad cilvēkam vispār zūd uzticēšanās ārstēšanai, līdz ar ko ir daudz lielāka iespēja, ka viņš neuztvers nopietni ārsta ieteikumus, ka zāles ir regulāri jālieto, ka ir jāatceras, kādas zāles lieto, ka ir jāatceras aktīvās vielas koncentrācija tabletēs, jo, katrreiz saņemot kaut ko citu, ieteikumiem zūd jēga. Īpaši tad, ja ir gadījies, ka zāļu iedarbība nav pilnīgi vienāda, ka pēkšņi asinsspiediens kļuvis zemāks vai augstāks. Tā tiek zaudēta cilvēka līdzestība, kas ietekmē arī ārstēšanās efektu. 

“Es nekā nevaru saprast kaut kādu principiālu nostāšanos pretējā pozīcijā mūsu iniciatīvai, jo tā neprasa ieguldījumus no valsts, tā neprasa mainīt sistēmu. Tā prasa vienkārši papildināt esošos noteikumus,” pauž Latvijas Neredzīgo biedrības vadītājs.  

Pieredzē ar biedriem viņš saskāries ar to, ka regulāras zāļu nosaukumu, iepakojumu un sastāvu maiņas dažos vairo stresu, dažos – vienaldzību, tāpat liela daļa pacientu ar laiku zaudē uzticību terapijai, un zūd līdzestība kā tāda. 

Veselības atkarība no birokrātijas 

Diabēta pacientu ārstēšanās specifika, lietojot daudzus medikamentus tikai varot palielināt apjukumu vai neskaidrību. Jo vairāk medikamentus cilvēks lieto, jo grūtāk viņam ir saprast, kuram no tiem visiem iedarbība ir mainījusies, jo saņemts citas ražotnes preparāts. Piemēram, ir mainījies cukura līmenis, jo otrā tipa diabēta pacientiem ļoti bieži ir trīs četru preparātu kombinācija, ko viņi lieto cukura līmenim, un ir ļoti grūti pateikt, kurš no šiem medikamentiem izraisa negaidītu paaugstināšanos vai pazemināšanos, tāpēc drošāk būtu drošāk būtu nemainīt preparātu uz citu tikai tāpēc, ka tas par 3 centiem lētāks. 

Vēl viena problēma bieži esot zāļu nepieejamība. Periodiski atsevišķas zāles nav pieejamas, bet par dažiem centiem lētākas aptieka nedrīkst izsniegt, tāpēc tās jāmeklē, jāgaida piegāde, kas atkal prasa nervus un resursus gan pacientam, gan viņa tuviniekiem. 

“Galvenais, ja tu esi savā veselībā sasniedzis zināmu stabilitāti ar konkrētiem preparātiem (tiem nav jābūt pašiem dārgākajiem!), tad derētu tos tomēr nemainīt tikai tāpēc, ka tagad cits preparāts ir par 3 centiem lētāks. Kā vispār mēs varam salīdzināt šīs divas lietas – cilvēku veselību, dzīvību un faktiski simbolisku atšķirību šajā cenā?!” retoriski jautā Gunta Freimane, apzinoties, ka turklāt, pēc biedrības iniciatīvas, piemaksātājs būtu pats pacients, nevis valsts. 

Pacientu organizāciju vēstulē politikas veidotājiem un ierēdņiem norādītas arī zinātnisko pētījumu publikācijas, kas apliecina, ka terapijas maiņas var radīt ievērojamas problēmas ārstniecības procesā, tostarp samazinātu efektivitāti un līdzestību.  

Piemēram, viens no secinājumiem pētījumos – pacientu neskaidrība par zāļu nomaiņu var būt viens no faktoriem, kas samazina līdzestību. Arī medikamentu vizuālā izskata izmaiņas var samazināt līdzestību – zāļu krāsas maiņa ir saistīta ar 34% lielāku risku pārtraukt medikamentu lietošanu, zāļu formas maiņa rada vēl lielāku nelīdzestību – 66% augstāks risks pārtraukt terapiju. Pastāv apsvērumi, kuru dēļ pacientiem, kuri jau iepriekš saņēmuši konkrētas kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces, nepieciešams nodrošināt iespēju turpināt iesākto ārstēšanās kursu. 

Konteksts par pacientu un ārstu organizāciju aicinājumu 

Vairākas ārstu un pacientu organizācijas aicinājušas noteikt, ka pacientiem būtu iespēja izvēlēties piemērotākus medikamentus, pašiem sedzot cenu starpību starp izvēlēto un lētāko kompensējamo variantu. 

Šim nolūkam ārstu un pacientu organizācijas ir nosūtījušas vēstuli veselības ministram, VM un NVD vadošajām amatpersonām. Lai nodrošinātu tiesības pacientiem izvēlēties piemērotākus medikamentus, pašiem sedzot cenu starpību, NVO aicina papildināt Ministru kabineta noteikumus "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība".