Vai ģimenes ārsti ir gatavi iesaistīties cīņā ar C hepatītu?
Pasaules Veselības organizācija ir pieteikusi karu C hepatītam, uzstādot mērķi līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā būtisku risku sabiedrībai. Šajā laikā ir jāpanāk, lai 60% pacientu būtu izārstēti un 90% C hepatīta inficēto būtu informēti par savu diagnozi. Eksperti lēš, ka Latvijā šobrīd par savu diagnozi zina vien 30% pacientu. Par to, vai ģimenes ārsti – primārās aprūpes speciālisti, kas visbiežāk redz savus pacientus, ir gatavi iesaistīties šajā cīņā, stāsta ģimenes ārsts, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis dakteris Ainis Dzalbs.
Kāda ir ģimenes ārsta loma?
Viens no ģimenes ārsta galvenajiem uzdevumiem ir slimību profilakse. Agrīna diagnostika un ārstēšana ir profilakses stūrakmens. Nozīmīgs primārās profilakses rīks, ko savā darbā izmanto ģimenes ārsts, ir pacientu skrīnings. Tas ir veids kā agrīni atklāt un arī finansiāli izdevīgāk ārstēt hroniskus pacientus. Speciālistu vizītes un dažādi ambulatorie pakalpojumi smagi slimiem pacientiem valstij izmaksā daudz vairāk nekā slimības atklāšana ar skrīninga palīdzību un ārstēšana agrīnā stadijā. Ģimenes ārsti veic, piemēram, holesterīna skrīningu, vēžu skrīningus un citus. Diemžēl Latvijā nav ierasts ar ārstu runāt par primāro veselības profilaksi.
Kādēļ ir izveidojies šāds ieradums?
Latvijā diemžēl pacients nereti meklē ārsta palīdzību tikai tad, kad ar veselību ir kļuvis pavisam slikti. Cilvēki nav ieinteresēti veikt profilaktiskās pārbaudes, taču ir ļoti svarīgi panākt, lai pacienti paši jautā pēc tām. Arī C hepatīts ir viena no tām jomām, kurā nepieciešams vēl vairāk informēt cilvēkus. Lai to veicinātu un izglītotu pacientus, ir jāsāk no paša sākuma – ar atgādinājumu par to, ka šāda slimība eksistē.
Vai būtu iespējams veikt arī C hepatīta skrīningu? Kādām iedzīvotāju grupām?
ASV un Kanādā rekomendē vismaz vienu reizi mūžā pārbaudīt tos cilvēkus, kas ir dzimuši laikā no 1945. līdz 1975. gadam, pamatojot ieteikumu ar to, ka agrāk nebija C hepatīta dignostikas un vīrushepatīta C klātbūtni nepārbaudīja arī asins donoriem. Manuprāt, katram ģimenes ārstam nav iespējams skrīnēt visus savus pacientus, taču vienreiz pārbaudīt atsevišķu vecuma grupu būtu reāli. Otra pieeja ir skrīnēt riska grupas, piemēram, HIV pacientus, cilvēkus, kam raksturīga riska uzvedība (intravenozo narkotiku lietošana, neaizsargātas dzimumattiecības), tos, kam ir bijusi asins pārliešana pirms 1990. gada un citas. Skrīnings ir plānveida pārbaude, tas nav nekas akūts. To varētu nodrošināt arī medmāsa vai ārsta palīgs.
Kādi būtu ieguvumi, atļaujot ģimenes ārstiem nozīmēt C hepatīta terapiju?
Viena no priekšrocībām, ļaujot ģimenes ārstiem uzraudzīt C hepatīta terapiju, būtu tās pieejamība. Ģimenes ārsts no ārsta-speciālista atšķiras ar to, ka mums nav mēnešiem garu rindu. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka primārās aprūpes speciālistam plānveida palīdzība ir jāsniedz piecu darba dienu laikā. Ģimenes ārsts arī atrodas tuvāk pacienta dzīvesvietai. Vēl viens svarīgs faktors C hepatīta ārstēšanā ir uzticība. Pacients iet pie viena un tā paša ģimenes ārsta gadiem ilgi un uzticas tam, iespējams, stāsta vairāk nekā atklātu citiem speciālistiem. Tā ir priekšrocība, kādēļ mēs reizēm varam ar pacientiem pārrunāt sarežģītākas tēmas. Ir bijuši gadījumi, kur pacients aiziet pie infektologa, kurš viņam piedāvā ārstēt C hepatītu, bet pēc tam nāk pie mums un pārprasa, vai viņam to darīt. Ģimenes ārsta uzdevums ir iedrošināt, motivēt un atbalstīt pacientu ārstēšanās procesā.
Vai ģimenes ārsti būtu gatavi ārstēt C hepatītu?
Pasaules tendences norāda, ka ģimenes ārsti nākotnē varētu sākt ārstēt C hepatītu. ASV un Kanāda jau izdod vadlīnijas primārās aprūpes speciālistiem C hepatīta ārstēšanā, un pacientiem ir pieejami medikamenti, kas ir ērti lietojami un tikpat kā bez blaknēm, kā arī der visiem genotipiem. Man ir tāda pārliecība, ka ar ģimenes ārstu kompetenci un zināšanām būtu pietiekami, lai Latvijā varētu veikt šo funkciju. Taču, ņemot vērā, ka mums nav līdzšinējas pieredzes, ir nepieciešamas papildu apmācības un praktisks rekomendāciju materiāls ģimenes ārstiem par C hepatītu. Taču tas, ko mēs jau šobrīd varam darīt, ir motivēt savus pacientus veikt C hepatīta pārbaudes. Vēl nozīmīgi būtu iespējami ātrāk ar infektologiem vienoties par to, kādus konkrētus izmeklējumus ģimenes ārstam laicīgi ir jānozīmē pacientam, lai paātrinātu ārstēšanas procesu.
Vai tuvākajā laikā Latvijā ģimenes ārsti varētu uzsākt C hepatīta ārstēšanu?
Es nevaru apgalvot, ka mēs jau rītdien varētu sākt to ārstēt, jo ir nepieciešamas papildu apmācības, lai padziļināti apgūtu slimības specifiku. Taču domāju, ka pēc pāris gadiem mēs infektologu hepatologu vadībā, sekojot vadlīnijām, varētu ārstēt pacientus, kuriem slimība rit vieglāku gaitu, atstājot sarežģītākos gadījumus speciālistu rokās.
