URĪNCEĻU AKMEŅU SLIMĪBA
akmeņu veidošanās nierēs, urīnvados, urīnpūslī. Ar urīnceļu akmeņu slimību saslimst cilvēki galvenokārt 20-50 g. vecumā. Akmeņi parasti izveidojas nieres bļodiņā vai piltuvēs, nedaudz biežāk labajā nierē, retāk abās. No nieres bļodiņas akmeņi var noslīdēt urīnvadā un pa to nokļūt urīnpūslī. Biežāk akmeņi izveidojas pašā urīnpūslī un urīnizvadkanālā. Akmeņu veidošanos veicina urīna noplūdes traucējumi urīnceļos (nieru bļodiņas anomālijas, urīnceļu sašaurinājumi, priekšdziedzera adenoma), urīna koloidālā stāvokļa pārmaiņas, ja tās saistītas ar infekciju ne vien pašos urīnceļos, bet arī ārpus tiem (iekaisuma produkti - gļotas, strutas, nolobījies epitēlijs, asiņu recekļi - var kļūt par kodolu akmenim), hipovitaminozes, traucējumi kuņģa, zarnu, aknu, nervu sistēmas darbībā, kā arī vielmaiņā (sevišķi kalcija un fosfora maiņā) un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbībā. Nozīme ir arī ārējās vides faktoriem, vienpusīgam uzturam, nesātīgai ēšanai.
Pēc ķīmiskā sastāva akmeņi ir dažādi. Tie veidojas no urīnskābes sāļiem, fosforskābes kalcija sāļiem, skābeņskābes kalcija sāļiem. Retāk sastopami cistīna, holesterīna, ksantīna un olbaltumvielu akmeņi. Parasti akmeņi ir dažādi pēc sastāva, un tos apzīmē pēc galvenā komponenta. Akmeņiem ir dažāds lielums, forma (apaļi, ovāli, šķautņaini, zaroti - koraļļveida), virsma (gludi, grubuļaini), konsistence (cieti, drupani), krāsa (urāti - dzelteni, fosfāti - balti, oksalāti - tumši brūni).
Par urīnceļu akmeņu slimības sākumu liecina duļķains urīns, liels tā blīvums. Simptomi - sāpes, bieža urinēšana, nelielu akmentiņu izkrišana no urīnceļiem, periodiska asiņu parādīšanās urīnā. Akmeņi nierēs un urīnvadā rada pēkšņas lēkmjveida sāpes nieres apvidū (kolikas), kas izstaro uz cirksni, urīnpūsli, urīnizvadkanālu, dzimumorgāniem; ilgst no stundas līdz vairākām dienām. Nieres kolikas laikā cilvēks ir nemierīgs, ar kustībām mēģinot likvidēt nosprostojumu urīnceļos. Raksturīga ir mutes žūšana, slikta dūša, pat vemšana, zarnu uzpūšanās (labās puses nieres koliku grūti atšķirt no apendicīta). Sāpes dažreiz pilnīgi pāriet, ja akmens iznāk reizē ar urīnu. Ja akmeņi ir urīnpūslī, sāpes visbiežāk rada ķermeņa satricinājumi; tās rodas arī urinēšanas beigās, kad iekaisušās urīnpūšļa sienas saskaras ar akmeni. Urīnceļu akmeņu slimību gadījumā tiek traucēta urīna noplūde, nieres bļodiņa un piltuves pakāpeniski paplašinās, un izveidojas hidronefroze. Ja pievienojas infekcija, rodas pielonefrīts vai cistīts. Slimības gaita ir atkarīga no akmeņu lieluma (jo mazāks akmens, jo lielākas sāpes; lielie akmeņi ir mazkustīgi vai nekustīgi un sāpju lēkmes neizraisa), formas, lokalizācijas, skaita, kā arī no tā, vai ir pievienojusies infekcija. Urīnakmeņus konstatē ar cistoskopiju un rentgenogrāfiju.
Ārstēšana. Sāpju lēkmes laikā - miers, karstas kompreses, karsta tēja, silta pelde, pretsāpju un spazmolītiskie līdzekļi. Nelielu akmeņu izdzīšanai ieteicami t.s. ūdens grūdieni - īsā laikā jāizdzer 1- 1,5 l vājas koncentrācijas zāļu tējas. Jāievēro diēta; tās izvēlē jāņem vērā urīna reakcija un jākonsultējas ar ārstu dietologu: ja urīnam ir skāba reakcija - jālieto sārmaina diēta (piens, dārzeņi), ja urīnam ir sārmaina reakcija - skāba diēta (gaļas ēdieni). Ieteicama ārstnieciskā fizkultūra, fizioterapija, kā arī ārstēšanās kūrortā. Lielus akmeņus, kas paši nevar iznākt ārā, šķīdina (urātus ar citronskābes sāļu maisījumiem; oksalāti un fosfāti nešķīst) vai izoperē. Urīnpūšļa akmeņus parasti izskalo pēc litotripsijas vai izņem ķirurģiski.
Profilakse. Jāārstē urīnceļu iekaisumi. Vitamīniem bagāts, racionāls uzturs. Neēst daudz, atteikties no kairinošiem uzturlīdzekļiem, konserviem. Lai nerastos slimības paasinājumi, urīnpūšļa akmeņu gadījumā izvairīties no ķermeņa satricinājumiem (braukšanas ar motociklu, sporta nodarbībām, smaguma nešanas). Ieteicams ilgstoši lietot daudz šķidruma (milteņu, kukurūzas drīksnu, kosu tēju, kā arī vājas koncentrācijas minerālūdeni).
