Tiesībsargs: Veselības aprūpes konstitucionālās garantijas Latvijā pagaidām ir mīts, nevis realitāte
Veselības aprūpes konstitucionālās garantijas vismaz pašreiz Latvijā ir mīts, nevis realitāte, pētījumā par Latvijas valsts garantētā medicīniskās palīdzības minimuma atbilstību cilvēktiesību standartam secinājis tiesībsargs Juris Jansons.
Satversme tiesības uz veselību regulē īsi un kodolīgi, nosakot, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu, konkrēti nedefinējot, kā interpretējams šis "minimums", secinājis tiesībsargs.
Arī Ārstniecības likums paredz, ka valsts pienākums ir sniegt neatliekamo palīdzību, taču skaidru kritēriju šīs palīdzības satura definēšanai nav. Valsts apmaksātās neatliekamās medicīniskās palīdzības apjomu šobrīd nepamatoti nosaka Ministru kabinets, lai gan tas principā ir Saeimas kompetences jautājums. Arī attiecībā uz citiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir spēkā Ministru kabineta noteikumi par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kuros uzskaitīti valsts apmaksātie pakalpojumi un tie pakalpojumi, kuru izdevumus valsts nesedz.
Lai gan kopš šo noteikumu pieņemšanas, regulējums ir kļuvis konkrētāks, pētījumā norādīts, ka problēmas rodas tad, ja cilvēkam ir veselības problēma, kas nav iekļauta Ministru kabineta regulējumā par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, bet kas apdraud dzīvību. Valstiski regulēta mehānisma, kā rīkoties šādos ārkārtas gadījumos, nav, skaidrots pētījumā.
Par valsts līdzekļiem Latvijā iespējams transplantēt nieres, aknas (bērniem), arī sirdi, taču, piemēram, plaušu transplantācija netiek paredzēta, arī neskatoties uz to, ka tas var būt vienīgais veids dzīvības glābšanai. Šajā gadījumā tiek skarts Satversmē nostiprinātais tiesiskās vienlīdzības princips, norāda tiesībsargs.
Likumdevēja mērķis, nosakot Satversmē to, ka valstij ir jāsniedz zināmas garantijas (tostarp finansiālas) veselības aprūpes jomā, ir panākt, lai netiek apdraudēta cilvēka veselība un dzīvība. Ja no medicīniskā viedokļa cilvēks bez plaušu transplantācijas nevar dzīvot, ir nepareizi, ka sociāli atbildīga valsts atsakās par šo pakalpojumu maksāt. Vai nu tā nav sociāli atbildīga valsts, vai nu likumdevējs nav radījis atbilstošu mehānismu, kā valsts pārvaldei rīkoties, skaidrots pētījumā.
Apskatītie individuālie piemēri un vispārējās problēmas reto slimību un orgānu transplantācijas jomā kopumā liecina, ka pat tādos gadījumos, kuros izšķiras cilvēka dzīvības jautājums, valsts politikas noteicēju pieeja problēmu risināšanai ir vienkāršota - noteikumi neparedz, tātad - nepienākas, uzsvērts pētījumā. Uz jautājumu, kāpēc noteikumi neparedz, atbilde arī ir vienkārša - nav finansējuma, bet esošais paredz "primāri nodrošināt plašākas sabiedrības intereses".
"Kādas ir šīs intereses? To uzskatāmi parāda lielā ziedotāju atsaucība gadījumos, kad cilvēka dzīvība vai veselība ir apdraudēta. Nepieciešamie līdzekļi tiek saziedoti bez liekas kavēšanās," akcentēts pētījumā.
Tiesībsargs uzsver, ka sabiedrību interesē, lai katrā individuālā gadījumā cilvēkam tiktu sniegta nepieciešamā palīdzība. Tā ir pārliecība, par kuru viņi ir gatavi maksāt divreiz - vispirms, samaksājot nodokļus, un tad arī katrā individuālā gadījumā, kad valdības noteiktajā regulējumā kaut kas līdz galam nav paredzēts.
"No vienas puses, valsts pamatlikums paredz, ka valsts garantē vismaz minimālo veselības aprūpi ikvienam, un, no otras puses, valdības piedāvātais risinājums ir problemātisko gadījumu atstāšana pašu indivīdu vai sabiedrības ziņā. Šī pretruna viennozīmīgi liek domāt, ka veselības aprūpes konstitucionālās garantijas vismaz šobrīd Latvijā ir mīts, nevis realitāte," secina Jansons.
Ārkārtas situācijās, kad Satversme paredz, ka cilvēkiem jāgarantē veselības aprūpes minimums un šo minimumu precizē tikai valdības izdoti noteikumi, kurus valdība var arī salīdzinoši vienkārši pati grozīt, bet atsakās to darīt, konstitucionālās garantijas veselības aprūpes jomā ir kļuvušas par mītu, pauž tiesībsargs.
LETA
