Stress ir neatņemama dzīves sastāvdaļa

Tas ir ārējās slodzes iedarbības process, kas izraisa agresivitāti vai frustrāciju. Šīs reakcijas ir senas un savā būtībā nav mainījušās daudzus gadu tūkstošus. Vienmēr, kad dzīve uz mums sāk spiest, mēs vai nu kļūstam agresīvi un metamies cīņā, vai tiekam frustrēti un izvēlamies bēgšanu. Tomēr atšķirībā no mūsu senčiem mēs cenšamies kontrolēt šīs reakcijas, un gadījumos, kad tās pastāv ilgstoši, negūstot iespēju izlādēties, rodas stresa nevēlamā iedarbība kopumā uz visu organismu.

Bezcerība, kas rodas, saskaroties ar neizprotamiem faktoriem mūsu psihē un attiecībās, dvēseles brūču dziļumu palielina. Ar laiku šie procesi atrod kādu vājo vietu, un sāk parādīties psihosomatiski traucējumi - gastrīts, kuņģa čūla, migrēna vai sirdsdarbības traucējumi. Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi ir vieni no visbiežāk sastopamajiem psihiskajiem un uzvedības traucējumiem gan psihiatru psihoterapeitu, gan ģimenes ārstu praksē.

Kas stresā ir negatīvs, kas pozitīvs?

Stress ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, adekvātās devās tas ir nepieciešams mūsu centrālās nervu sistēmas stimulēšanai, tas veicina serotonīna izdalīšanos. Cilvēkam nesaskaroties ar adekvātiem stresoriem, procesi psihē un ķermenī ar laiku zaudē spēju pielāgoties apstākļu maiņai un adekvāti izturēt gan pēkšņas pozitīvas, gan negatīvas pārmaiņas. Biežākais piemērs ir gadījumi, kad cilvēks aiziet pensijā un strauji samazinās slodze prātam un ķermenim. Tas būtiski var veicināt atrofiskus procesus psihē. Grūti noteikt, kur beidzas stresa pozitīvā darbība un sākas postošā.  

Vai ir vecuma īpatnības?

Vērtējot stresu no psihofizioloģiskā viedokļa, vecumu atšķirības nav būtiskas. Ar gadiem vājo vietu, kur stress var izpaust savu postošo darbību, kļūst vairāk, bet cilvēks jau var piedzimt ar predispozīciju kādā orgānu sistēmā un saskarties ar psihosomatisko faktoru izraisītām problēmām arī bērnībā.

Liela nozīme ir psiholoģiskajiem faktoriem. Kādu emocionālo bagāžu mums iedod ģimene, cik gatavi adekvāti pārstrādāt emocijas mēs kļūstam, veidojoties par personībām? Tas nosaka, vai mēs savu dvēseli noslēpsim aiz aleksitīmiskām bruņām un visas negatīvās emocijas krāsies mūsos līdzīgi nepārstrādātai pārtikai, vai arī dzīvosim ar pārliecību, ka mums ir tiesības sadusmoties, apvainoties, bēdāties un paust savas emocionālās vajadzības. 

Kādus medikamentus Jūs ieteiktu izmantot ģimenes ārstam stresa profilaksei un spriedzes mazināšanai saviem pacientiem?

Stresa profilakses jautājums aktualizējas brīžos, kad sasummējas vairāki psiholoģiski, bioloģiski un sociāli faktori - problēmas attiecībās, miega trūkums, pārslimota vīrusu infekcija, sarežģījumi profesionālajā darbībā u.tml. Noteikti var sākt ar pašiem vienkāršākajiem, dabiskas vielas saturošiem medikamentiem, ko bez receptes var nopirkt aptiekā. Tos ieteicams lietot terapeitiski efektīvās devās un kursa veidā, dodot dvēselei laiku atgūties. Ja šis medikaments nepalīdz nogriezt stresa asos zobus 3-4 nedēļu laikā, jāgriežas pie ārsta un jāizvērtē nepieciešamība lietot nopietnākus medikamentus vai iesaistīties psihoterapijas procesā.  

Jūsu viedoklis par antidepresantu un trankvilizatoru izmantošanu ģimenes ārstu praksē?

Ģimenes ārsti arvien labāk tiek galā ar stresa radīto traucējumu diagnostiku un ārstēšanu. Zinu daudzus ģimenes ārstus, kas veiksmīgi tiek galā ar depresijas pirmās epizodes ārstēšanu, spēj sniegt psiholoģisku atbalstu un nebaidās nozīmēt arī neiroleptiķus.

Galvenās grūtības ģimenes ārstiem:

1. Trankvilizatoru lietošanas kontrole un ar to saistītā atkarības problēma. Šie medikamenti nodrošina ātru un efektīvu simptomu kontroli, līdz ar to ļauj cilvēkam pierast pie pasīvas lomas savas dzīves sakārtošanā. Ja trankvilizatora tablete tiek iedzerta tikai pāris reizes nedēļā, kad ir kreņķis, tad tas ir tas pats, kas ārstēties ar šņabja glāzi.

2. Nedrošība, nozīmējot terapeitiskas devas trankvilizatoriem un antidepresantiem. Antidepresants terapeitiskā devā ir jālieto vismaz mēnesi, lai pateiktu, vai ārstam ir izdevies veiksmīgi piemeklēt medikamentu, gan efektivitātes, gan blakņu ziņā.

3. Rodas iespaids, ka ģimenes ārstiem mēdz būt grūtības adekvāti un uzstājīgi nosūtīt pacientu pie psihiatra vai psihoterapeita! Iespējams, tas ir arī saistīts ar informācijas trūkumu par šo speciālistu pieejamību privātajā sektorā.  

Kad ģimenes ārstam pacients būtu jānosūta pie psihiatra, un līdz kādam kompetences līmenim viņš pats var mēģināt ārstēt šādus pacientus?

Noteikti pie speciālista būtu jāsūta augsta suicidālā riska vai neskaidras diagnozes gadījumos. Būtiski ir saprast, ko vēlas pacients: vai viņš ir gatavs iesaistīties psihoterapijā, vai vēlas ārstēties ar medikamentiem. Tas palīdz ģimenes ārstam nosūtīt viņu pie optimāla speciālista. Svarīgi ir sagatavot pacientu tam, ka kontakts ar pirmo psihiatrijas vai psihoterapijas speciālistu var arī neizveidoties, un ka tas nebūt nav iemesls vilties psihiatrijā vai psihoterapijā kopumā.

Dr. Gints Polis,

psihiatrs psihoterapeits