Stostīšanās: Simptomi, cēloņi, ārstēšana
Stostīšanās, valodas raustīšana jeb logoneiroze ir runas traucējumi, kas veidojas runas aparāta (mēles muskuļu, lūpu, elpošanas, rīkles, apakšžokļa) krampju rezultātā. Reizēm papildus runas aparāta krampjiem izpaužas arī sejas muskuļu un ekstremitāšu krampji. Stostīšanās var liecināt arī par psiholoģiskiem vai neiroloģiskiem traucējumiem.
Šāda veida runas traucējumi biežāk rodas bērniem divu līdz piecu gadu vecumā, zēniem stostīšanās simptomi izpaužas biežāk nekā meitenēm.
Ir ļoti svarīgi laikus pamanīt pirmās stostīšanās pazīmes un nekavējoties vērsties pie speciālista-logopēda, lai novērstu runas traucējumu komplikācijas nākotnē.
Simptomi
Ja bērns minstinās pirms sarunas uzsākšanas vai atkārto vārdus – tas ne vienmēr nozīmē, ka viņam ir logoneiroze. Ja rodas aizdomas par runas traucējumiem, bērnu vajadzētu pavērot – bieži vien mazi bērni mēdz pārāk steigties kaut ko pastāstīt, taču gluži vienkārši nespēj izteikt savu domu pareizi un cenšas atrast pareizos vārdus. Šāda runas īpatnība divu līdz septiņu gadu vecumā ir normāla parādība.
Taču, ja bērns šādi komunicē regulāri un runas laikā ir vērojama trauksme, saspringums, sejas grimases vai muskuļu raustīšanās – tas var norādīt uz logoneirozes sākuma stadiju.
• Bieža vārdu, zilbju un burtu atkārtošana;
• Skaņu pagarinājums;
• Ilgas pauzes starp vārdiem;
• Izvairīšanās no sarunām;
• Bieža nomāktība;
• Sejas un kakla muskuļu sasprindzinājums runāšanas laikā;
• Bailes runāt kādu konkrētu cilvēku klātbūtnē vai sabiedrībā;
• Strauja balss skaļuma pastiprināšanās;
• Vārdu vai teikumu nepabeigšana līdz galam.
Valodas raustīšana var negatīvi ietekmēt bērna attiecības un komunikāciju ar vienaudžiem, mācību rezultātus, kā arī vispārējo attīstību. Tāpat papildus var izpausties bailīgums, aizkaitinājums, piesardzība, nepilnvērtības sajūta, kautrīgums un noslēgtība, kas ar gadiem var novest pie runas traucējumu progresēšanas un būtiski pasliktināt dzīves kvalitāti. Tāpēc, pamanot stostīšanās simptomus, pēc iespējas ātrāk jāvēršas pie logopēda pēc palīdzības un jānoskaidro šo runas traucējumu cēlonis.
Cēloņi
Logoneirozi diagnosticē, ja stostīšanās simptomi ilgst vairāk nekā trīs mēnešus.
Stostīšanos var izraisīt:
• iedzimtība;
• dzemdību trauma;
• sarežģīta mātes grūtniecības norise;
• bieža un nopietna bērna slimošana pirmajos dzīves gados;
• galvas smadzeņu funkcionālie traucējumi;
• psiholoģiskie faktori, piemēram, vecāku uzmanības trūkums vai pretēji – pārāk liela kontrole;
• runas muskuļu koordinācijas traucējumi;
• spēcīgas bailes vai šoka stāvoklis, tāpēc maziem bērniem nav ieteicams skatīties šausmu filmas vai tādas, kas varētu bērnu nobiedēt.
Ārstēšana
Galvenokārt stostīšanos palīdz ārstēt logopēds, kas māca bērnu lēni un plūstoši izrunāt sarežģītus vārdus vai aizstāt tos ar vienkāršākiem. Regulāru nodarbību rezultātā stostīšanās pakāpeniski samazinās un izzūd. Nopietnākos gadījumos var būt nepieciešama psihologa vai neirologa palīdzība.
Bērnam var palīdzēt arī paši vecāki:
• lēni un mierīgi sarunājoties ar savu atvasi, skaidri izrunājot vārdus;
• vienmēr ļaujot bērnam izteikties un nepārtraucot viņu runas laikā;
• iemācot kontrolēt runas tempu un nesteigties, izrunājot vārdus;
• pēc iespējas biežāk komunicējot ar bērnu un izrādot interesi par bērna sacīto.
Vecākiem jāatceras, ka nekādā gadījumā nedrīkst izrādīt pārdzīvojumus un vilšanos, novērsties, ja bērns vairākkārt nespēj izteikties pareizi – tas radīs viņā vēl lielāku nepilnvērtības sajūtu un kompleksus, kā arī var pastiprināt stostīšanos.
Tāpat vecākiem būtu jāizvairās no konfliktiem bērna klātbūtnē, jo tas izraisīs bērnam paaugstinātu emocionālo spriedzi un stresu, kas arī var veicināt valodas raustīšanos.
Noteikti nedrīkst paļauties uz to, ka stostīšanās pāries pati no sevis – ja rodas aizdomas, ka bērnam ir kādi runas defekti, nekavējoties jādodas pie logopēda, jo vēlāk atrisināt valodas raustīšanas problēmu var būt sarežģītāk.
