ST: Arī invalīdiem ar garīga rakstura veselības traucējumiem pienākas speciāli pielāgota transporta pabalsts

Rīga, 14.dec., LETA. Likuma normas, kas nosaka personas ar invaliditāti tiesības uz speciāli pielāgotu vieglo automobili un pabalsta saņemšanu transporta izdevumu kompensācijai, neatbilst Satversmei, lēmusi Satversmes tiesa (ST).

Kā aģentūru LETA informēja ST pārstāve Ketija Strazda, lietā tika apstrīdēta Valsts sociālo pabalstu likuma 12.panta pirmās daļas un Ministru kabineta noteikumu par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību atbilstība Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam.

Satversmes 91.pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, bet 109.pants - ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu likumā noteiktajos gadījumos.

ST lietu ierosināja pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tās tiesvedībā ir administratīvā lieta, kurā pieteicējs lūdz izdot administratīvo aktu jeb atzinumu, ar kuru viņam tiktu noteiktas tiesības uz speciāli pielāgotu vieglo automobili un pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai. Administratīvajā procesā iestādē šā administratīvā akta izdošana pieteicējam bija atteikta, balstoties uz apstrīdēto noteikumu normām.

Lietas materiālos norādīts, ka pieteicējas bērnam konstatēti smagi garīgās attīstības traucējumi un viņš ir atzīts par personu ar invaliditāti. Ņemot vērā bērna veselības stāvokli, esot nepieciešams apstrīdētajā likuma normā paredzētais transporta pabalsts, jo viņa situācijā, lai pārvietotos, nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu. Proti, vietās, kur ir daudz cilvēku, tostarp sabiedriskajā transportā, bērns esot nemierīgs, kliedzot, raudot, sitot pats sev un kožot. Tāpēc, lai neradītu stresa situācijas un nodrošinātu drošu vidi, bērns uz skolu, rehabilitācijas un ārstniecības iestādēm tiekot vests ar personīgo autotransportu. Bērna likumiskā pārstāve vērsusies Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā atzinuma saņemšanai, tomēr tā sniegšana esot atteikta sakarā ar bērna neatbilstību noteikumos noteiktajiem kritērijiem, proti, viņam nav neviens no tajā iekļautajiem veselības traucējumiem.

Lietas pamatjautājums ir par to, vai situācija, ka transporta pabalsts ir paredzēts tikai personām ar invaliditāti, kurām ir noteikumos minētie veselības traucējumi, atbilst tiesiskās vienlīdzības principam.

ST atzina, ka transporta pabalsts ir personas ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, Satversmes 109.pantā iekļauto tiesību uz sociālo nodrošinājumu tvērumā. Tiesa arī atzina, ka apstrīdētā likuma norma ir visaptveroša un nenošķir personu ar invaliditāti grupas. Līdz ar to tā paredz transporta pabalsta piešķiršanu ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās.

Tādējādi apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 91.panta pirmajā teikumā iekļautajam tiesiskās vienlīdzības principam kopsakarā ar Satversmes 109.pantu.

Pārbaudot apstrīdēto Ministru kabineta noteikumu normu atbilstību Satversmei, ST salīdzināja divas personu grupas - personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības garīga rakstura veselības traucējumu dēļ un personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ.

ST atzina, ka visas personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Attiecīgi ST arī atzina, ka atbilstoši Satversmei Ministru kabineta kompetencē ietilpstošā izpildvaras funkcija iekļauj ārējo normatīvo aktu izdošana tikai gadījumā, kad likumdevējs izpildvaras institūciju speciāli tam ir pilnvarojis. Šādu normatīvo aktu izdošana ir pārvaldes darbība, nevis likumdošanas tiesības. Ministru kabineta noteikumus izdod, lai palīdzētu īstenot likumus.

Apstrīdēto noteikumu pielikumā ir noteikti kritēriji, proti, uzskaitīti konkrēti veselības traucējumi, kas ir tiesiskais pamats atzinuma izsniegšanai. ST secināja, ka apstrīdēto noteikumu pielikums neiekļauj garīga rakstura veselības traucējumus. Līdz ar to Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, un, nosakot kritērijus atzinuma sniegšanai, ar tiem pēc būtības ir sašaurinājis personu loku, kam ir tiesības uz transporta pabalstu.

ST atzina, ka Ministru kabinetam, īstenojot likumdevēja gribu, bija jāizstrādā tāda kārtība personas ar invaliditāti pārvietošanās grūtību izvērtēšanai un attiecīgi - atzinuma izsniegšanai, lai transporta pabalsts būtu pieejams ikvienai personai ar invaliditāti, kurai tas ir objektīvi nepieciešams. Līdz ar to apstrīdēto noteikumu pielikums tiktāl, ciktāl tas liedz transporta pabalsta pieejamību personai ar invaliditāti ar pārvietošanās grūtībām, kurai ir garīga rakstura veselības traucējumi, neatbilst likumdevēja noteiktajam mērķim. Tādējādi atšķirīgā attieksme pret vienādos apstākļos esošām personu grupām nav noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtām tiesību normām.

Attiecīgi ST atzina, ka apstrīdēto noteikumu pielikums tiktāl, ciktāl tas neparedz transporta pabalsta piešķiršanu personai ar invaliditāti ar pārvietošanās grūtībām, kurai ir garīga rakstura veselības traucējumi, neatbilst Satversmei un ir spēkā neesošs no tā pieņemšanas brīža.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.