Spontānais aborts ir pēkšņa grūtniecības pārtraukšanās laikā līdz grūtniecības 22. nedēļai, ko izraisa augļa attīstības traucējumi vai mātes organisma iekšējie patoloģiskie faktori. Medicīniskajā praksē pastāv arī tāds jēdziens kā bioķīmiskais aborts, kad grūtniecība pārtrūkst ļoti agrīnā periodā – otrajā līdz ceturtajā nedēļā. Šādos gadījumos sieviete nereti vēl pat nenojauš, ka ir stāvoklī, un tādas pazīmes kā asiņošanu un vēdera sāpes uztver kā novēlotas, spēcīgas mēnešreizes.

Galvenie simptomi

Spontānā aborta simptomi ir atkarīgi no grūtniecības termiņa. Aborts grūtniecības agrīnā stadijā parasti sākas ar asiņošanu un sāpēm vēdera lejasdaļā. Sāpes ne vienmēr ir izteiktas, to var nebūt nemaz.

Ja grūtniecība pārtrūkst vēlākos termiņos, tad pirmā pazīme parasti ir spēcīgas lēkmjveida sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, savukārt asiņošana var sākties vēlāk. Par spontānā aborta iestāšanos var liecināt arī tādas pazīmes kā ķermeņa vājums, samaņas zudums, strauja asinsspiediena pazemināšanās, galvas reiboņi, slikta dūša un augļa ūdens noplūde.

Novērojot kādu no šiem simptomiem, nepieciešama steidzama hospitalizācija. Pacientei nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības pie ārsta-ginekologa. Ja diagnosticēts spontānais aborts, ginekoloģiskajā stacionārā tiek veikta dzemdes abrāzija jeb tīrīšana, izmantojot kireti – speciālu instrumentu, ar kuru atdala augļa olu no dzemdes sienas. Savlaicīgi neveicot tīrīšanu, plašas infekcijas dēļ paciente var zaudēt dzemdi.

Iespējamie cēloņi

Iemesli, kas var veicināt spontānā aborta risku, var būt saistīti ar mātes reproduktīvās sistēmas patoloģijām, kā arī ar anomālijām augļa attīstībā.

• Dzimumorgānu infekcijas, piemēram, hlamīdijas, sifiliss;
• Embrija hromosomu anomālijas;
• Pagātnē veikts ķirurģiskais aborts;
• Paaugstināts vīrišķo hormonu līmenis, kas saistīts ar olnīcu funkcionēšanas traucējumiem (policistisko olnīcu sindromu) vai virsnieru audzēju;
• Smagas hroniskas saslimšanas (cukura diabēts, sistemātiskas autoimūnās patoloģijas);
• Mātes un mazuļa rēzus faktoru jeb asins nesaderība;
• Vairogdziedzera darbības traucējumi;
• Saindēšanās ar alkoholu, smagajiem metāliem, ķimikālijām;
• Dzemdes saslimšanas un anomālijas (mioma, fibromioma, infantilisms);
• Hormonālie traucējumi mātes organismā, īpaši progesteronu nepietiekamība menstruālā cikla otrajā fāzē;
• Hormonālās spirāles lietošana;
• Mehāniskas mazā iegurņa traumas, kas radušās, piemēram, sitiena pa vēderu vai kritienu rezultātā.

Plānojot grūtniecību, abiem vecākiem ir noteikti jāatsakās no alkohola lietošanas un smēķēšanas, jo tas var būtiski palielināt risku zaudēt gaidāmo mazuli. Spontānā aborta iespējamība grūtniecības devītajā līdz 20. nedēļā palielinās arī, ja bērniņa ieņemšana notikusi pēc 35 gadu vecuma. Spontāno abortu var veicināt arī dažu medikamentu lietošana, piemēram, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (aspirīns, ibuprofēns), antidepresanti, neiroleptiskie medikamenti.

Ārstēšana un profilakse

Tiklīdz tiek novērotas kādas pazīmes, kas varētu negatīvi ietekmēt grūtniecību, nekavējoties jāvēršas pie ginekologa. Ja netiek atklātas nekādas patoloģijas un auglis vēl ir dzīvs, spontānā aborta riska mazināšanai parasti tiek nozīmēts gultas režīms, vitamīnu un tādu zāļu lietošana, kas paredzētas dzemdes atslābināšanai, kā arī stingras diētas ievērošana. Šajā periodā arī nav ieteicams seksuāls kontakts ar partneri.

Dažos gadījumos, kad pastāv spontānā aborta risks, nozīmē hormonālos un antibakteriālos medikamentus.

Ja auglis tomēr ir gājis bojā, to nepieciešams izņemt no dzemdes. Procedūru veic slimnīcas stacionārā, un kādu laiku pēc tam sievietei jāatrodas ārsta uzraudzībā. Ja ir zaudēts daudz asiņu, tiek veikta asins pārliešana, kā arī dzemdes abrāzija. Diemžēl notiek arī gadījumi, kad sākas nopietnas infekcijas un spēcīga asiņošana, kā rezultātā dzemdi var nākties izņemt.

Lai novērstu spontānā aborta risku, ieteicams laikus uzsākt jebkuras ginekoloģiskas vai somatiskas saslimšanas ārstēšanu, regulāri apmeklēt profilaktiskas veselības pārbaudes pie ārsta-ginekologa, kā arī ievērot veselīgu dzīvesveidu un izvairīties no stresiem, traumām un intensīvām fiziskām aktivitātēm.