SIRDS RITMA TRAUCĒJUMI
rodas, ja mainīta sirds kontrakciju ierosinātāju impulsu rašanās vai traucēta to vadīšana. Tam pamatā var būt nervu sistēmas darbības traucējumi, it īpaši pastiprināta nervu sistēmas ierosināmība, kā arī sirds muskulatūras slimības. Jauniem cilvēkiem sirds ritma traucējumus parasti rada sirdskaite, reimokardīts vai nereimatisks miokardīts. Vecākiem cilvēkiem sirds ritma traucējumus visbiežāk izraisa sirds išēmiskā slimība un kardioskleroze. Sirds ritma traucējumus rada arī difūzais toksiskais kākslis, kā arī uzpirkstītes u.c sirds glikozīdu lielas devas. Pilnīgi veseliem jauniešiem un pusaudžiem var būt t.s. elpošanas aritmija, kam raksturīga neliela sirdsdarbības paātrināšanās ieelpā un palēnināšanās izelpā. Elpošanas aritmija saistīta galvenokārt ar ritmiskām klejotājnerva aktivitātes pārmaiņām elpošanas laikā. Tā biežāk ir cilvēkiem ar pastiprinātu veģetatīvās nervu sistēmas ierosināmību. Elpošanas aritmija nerada nekādus sirds funkciju traucējumus, tāpēc tā nav jāārstē.
Samērā biežs sirds ritma traucējumu veids ir ārpuskārtas sistoles jeb ekstrasistoles. Dažreiz slimnieks ekstrasistoles nejūt, bet citreiz jūt kā sirds kūleņošanu (pārsitienus) vai īslaicīgu apstāšanos. Ekstrasistoles var rasties ik pēc noteikta normālu sistoļu skaita vai grupveidā - daudzas pēc kārtas. Neirogēnas ekstrasistoles parasti izzūd, ja noregulē dzīves režīmu un lieto nomierinošus līdzekļus. Sirds slimību gadījumā ekstrasistoles mazinās vai izzūd, ja sekmīgi ārstē pamatslimību, kas tās izraisījusi. Pie sirds ritma traucējumiem pieder arī sirdsdarbības lēkmjveida paātrināšanās jeb paroksismālā tahikardija. Lēkme sākas pēkšņi ar sirdsklauvēm un nespēku; slimniekam ir 150-200 un vairāk sistoļu minūtē. Lēkme var beigties pēkšņi pati no sevis, bet var ilgt vairākas stundas un dienas. Pie smagiem sirds ritma traucējumiem pieder priekškambaru fibrillācija jeb mirgošanas aritmija. Šajā gadījumā priekškambaru sistoles vietā (skatīt sirdsdarbība) notiek nekoordinēta atsevišķu muskuļšķiedru kontrakcija. Kambaru sistoles notiek neregulāri ar dažāda garuma starplaikiem. Diastoles perioda nevienāda garuma dēļ sistoļu spēks ir mainīgs un pulsa sitieni ir ne vien neritmiski, bet arī dažāda pildījuma. Kambaru sistoļu biežums mirgošanas aritmijas gadījumā var būt gan liels (vairāk nekā 90-100 sistoļu minūtē), gan normāls (60-80 sistoļu minūtē). Mirgošanas aritmiju slimnieks var arī nejust. Šā sirds ritma traucējumu veida cēlonis ir sirds muskulatūras slimības (visbiežāk kardioskleroze), sirdskaite vai difūzais toksiskais kākslis. Daži sirds vadītājsistēmas funkciju traucējumi, piem., impulsa vadīšanas ātruma samazināšanās vai impulsa vadīšanas pārtraukums (blokāde), var arī neradīt jūtamas pārmaiņas pulsa ritmā. Šos traucējumus var konstatēt galvenokārt elektrokardiogrammā. Dažreiz blokāde izpaužas atsevišķu sistoļu izkrišanā vai ļoti lēnā sirdsdarbībā (mazāk nekā 40-50 sistoļu minūtē). Sirds vadītāj – sistēmas blokāžu cēlonis vienmēr ir sirds muskulatūras slimība, kas ilgstoši un sistemātiski jāārstē. Ārstēšana. Visos gadījumos, kad cilv. konstatē sev ∆Sirds Ritma Traucējumi, jāgriežas pie ārsta, lai noskaidrotu cēloni un ārstēšanas iespējas. Dažu ∆Sirds Ritma Traucējumi ārstēšanai stingrā ārsta uzraudzībā (visbiežāk slimnīcas apstākļos) lieto antiaritmiskos līdz., piem., kālija sāļus, hinidīnu, novokaīnamīdu, anaprilīnu, izoptīnu u.c. Paroksismālās tahikardijas un mirgošanas aritmijas pārtraukšanai dažreiz izmanto īslaicīgu sirdsdarbības pārtraukšanu ar elektriskās strāvas lādiņu (elektriskā defibrillācija). Sirds vadītājsistēmas pilnīgas blokādes gadījumā slimniekam var implantēt elektrisku sirdsdarbības ritma vadītāju.
