Foto: Lisa Widerberg/Flickr

Reizēm pieaugušie sāpes cieš klusējot, jo sāp ilgi un nepārtraukti. Tā, ka īsti vairs neatceras, kā bija tad, kad nekas nesāpēja... Vai tā maz bija?! Hroniskas sāpes saistītas ar izmaiņām sāpju uztveres mehānismā. Mēs spējam pielāgoties sāpēm, taču bieži to dēļ mainās mūsu dzīves uztvere, un vairs nevaram pilnvērtīgi baudīt dzīvi.

Diez vai visā pasaulē varētu sameklēt cilvēku, kurš ne reizi mūžā nebūtu izjutis sāpes – sākot no nejaušas sadzīves traumas, kad ass nazis, griežot maizi, ir ieķēris arī pirkstā, līdz pat sāpošai brūcei pēc nopietnas operācijas. Mums pazīstamas arī sirdssāpes (gan fiziskas, gan emocionālas dabas), galvassāpes, zobusāpes… Kas zina, varbūt arī matu sāpes – kā mazajam Jānītim populārajā dziesmiņā. Tomēr just sāpes ir cilvēciski. Laikam jau bez sāpēm nevaram iztikt gluži tāpat kā bez mīlestības sirdēstiem. Tāpēc ir grūti iedomāties, kā jūtas cilvēki, kas nejūt sāpes (tā gan ir reti sastopama parādība, kas uzskatāma par novirzi no normas), bet tas nebūt nenozīmē, ka brūces uz viņu ķermeņa sadzīst vienā mirklī gluži tāpat kā fantastikas filmu varoņiem! Sāpes ir brīdinājuma zīme jeb stop signāls, bet, ja kāds visu laiku redz tikai zaļo gaismu, un dodas pāri ielai, neraugoties uz intensīvo satiksmi…

Cilvēks ir zinātkāra būtne, tāpēc parasti vēlamies zināt arī to, kā rodas sāpes un kur meklējami sāpju avoti. Kāpēc jūtam sāpes sānā, ja vaina ir kuņģī, kāpēc, masējot attiecīgu punktu kreisajā pēdā, varam mazināt sāpes sirdī utt. Tāpēc piedāvājam ieskatu sāpju receptoru un impulsu darbībā – no speciālistu viedokļa.

Sāpju anatomija

Ādā ir daudz perifēro sāpju receptoru jeb nociceptoru, kas uztver sāpes izraisošo kairinājumu. Kairinājums no ārpuses var būt spiediens, aukstums, karstums, pieskāriens vai cits fizisks kontakts ar šo receptoru. Sāpes rodas gadījumā, kad receptoru.

Ādā ir daudz perifēro sāpju receptoru jeb nociceptoru, kas uztver sāpes izraisošo kairinājumu. Kairinājums no ārpuses var būt spiediens, aukstums, karstums, pieskāriens vai cits fizisks kontakts ar šo receptoru. Sāpes rodas gadījumā, kad receptoru simulācija ir pārāk izteikta, spēcīga vai aktīva. Tas notiek šādi: receptorā saņemtais kairinājums pa sensorās sistēmas aferentajiem (jušanas) ceļiem virzās līdz muguras smadzenēm. Tur esošās sāpju pārvades ceļu sinapses (funkcionāla kontaktviela starp nervu šūnām) līdzdarbojas gan sāpju pārvadē, gan to pastiprināšanā vai samazināšanā. Tālāk sāpju impulss nonāk līdz galvas smadzeņu zemgarozas veidojumiem un smadzeņu garozas jušanas laukiem paura daivā. Kad šis mehānisms ir izgājis visus posmus, kas notiek sekundes simtdaļu laikā, cilvēks izjūt sāpes.

Sāpju jušanu var ietekmēt – radīt sāpju samazināšanos vai sāpju intensitātes pieaugumu, ko pazīst kā impulsu modulāciju sāpju pārvades ceļos. To ietekmē citi nervu impulsi, piemēram, cilvēka emocijas, un mediatori (medikamenti vai bioloģiski aktīvas vielas). Tāpēc nereti sāpju situāciju pastiprina stress, bet palīdz pozitīvas emocijas. Jāteic gan, ka šajos sāpju veidošanās gadījumos nav bojāta nervu sistēma.

Sāpes stresa dēļ

Ja iepriekš aprakstīto sāpju mehānismu pilnībā var attiecināt uz somatiskām (skeleta, muskuļu, kaulu, locītavu bojājumu radītām) un viscerālām (iekšējo orgānu, iekaisuma, spazmu, sastiepuma radītām) sāpēm, tad citādāk ir ar neiropātiskām un psihosomatiskām sāpēm. Neiropātiskās sāpes ir saistītas ar centrālās vai perifērās nervu sistēmas traucējumu vai bojājumu. Savukārt psihosomatiskās iet roku rokā ar emocijām un ar psihi saistītiem faktoriem. Ļoti bieži galvassāpes, vēdera sāpes un muguras sāpes ir psihosomatiskas. Ārsti norāda, ka praksē šādi gadījumi novērojami arvien biežāk.

Vai drīz pāries?

Sāpes ir reakcija uz to, ka ar organismu kaut kas šai brīdī nav tā, kā tam vajadzētu būt. Būtībā tas ir signāls smadzenēm un vienlaikus arī aizsargmehānisms pret tuvajām briesmām. Akūtas sāpes rodas pēkšņi un tām parasti ir arī noteikts cēlonis – kāds bojājums vai slimība. Tā kā šīs sāpes ir negaidītas un saistītas ar traumu, audu bojājumu vai ķirurģisku iejaukšanos, tad bieži akūtu sāpju gadījumā paātrinās sirds ritms, mēdz paaugstināties asinsspiediens un novērojamas vēl citas fiziskas izpausmes.

Savukārt, ja sāpes turpinās ilgāk par sešām nedēļām un ir saistītas ar hronisku slimību, tās sauc par hroniskām sāpēm. Šādos gadījumos sāpju uztveres mehānisms ir mainīts. Bieži runājam, ka hroniska stāvokļa attīstībā ir vainojama neadekvāta attieksme vai ārstēšana akūtu sāpju gadījumā. Tomēr bez vainas nav arī cilvēka psihoemocionālais stāvoklis un garastāvokļa maiņas. Daudzi ārsti pozitīvās emocijas piesauc par labu daudzām pēcoperācijas sāpēm, kuras optimisti pacieš labāk un brūces ātrāk sadzīst.

Pasaulē nu jau plaši zināms ir hronisko sāpju sindroms (CPS – Chronic Pain Syndrome). Lad cilvēks izjūt vienu vai vairākas sāpes dažādās ķermeņa daļās vienlaikus. Šādos gadījumos reti palīdz medikamentozā terapija, tāpēc ārstēšanā lieto nefarmakoloģiskos līdzekļus. Savukārt cilvēku sūdzības ir tādas pašas lā hroniskas sāpju gadījumā.

Teksts: Liene Andersone