Šābrīža Neatliekamā medicīniskā palīdzība Latvijā un Eiropā
Daudz diskusiju presē un kuluāros šobrīd notiek par to, kāda būs Neatliekamā medicīniskā palīdzība (pirmsslimnīcas posms) Latvijā. Ēterā virmo viedokļi par divu ārstniecības personu brigādēm, kur viena persona pilda arī autovadītāja pienākumus, vai divu personu brigādēm, kur viens ir autovadītājs, bet otrs ārsta palīgs, pēc brīža varbūt radīsies vēl kāds cits piedāvājums. Visa šī "raustīšanās" izskatās, kā, piedodiet, bez ūdens palikušu zivju sišanās ap ledu. Vienota viedokļa par to, kā būtu jāfunkcionē Latvijas veselības aprūpes sistēmai, kur tikai viena neliela daļa ir Neatliekamā medicīna, diemžēl nav. NMPD direktore cenšas meklēt nestandarta risinājumus, kuri ne vienmēr ir saprotami darbiniekiem un pacientiem, un tas liecina par vienota veselības aprūpes sistēmas koncepta un virsvadības trūkumu. Vēl nesen šķita, ka Neatliekamā medicīna Latvijā ir labi organizēta (slimnīcās nogādā tikai pusi no pacientiem, pie kuriem aizbrauc, aizbraukšanas laiki kopumā pārsniedz Ministru kabineta noteikumos prasīto). 2014. gadā veiktā pacientu aptauja par Latvijas neatliekamo medicīnu iezīmēja trīs pacientiem būtiskus aspektus: ātri atbrauc, ir bez maksas un vajadzības gadījumā nogādā slimnīcā. Ja rūpīgi iedziļināmies pacientu aptaujas rezultātos, tie atklāj "āža kājas" Latvijas veselības aprūpē kopumā. Bet par to citā reizē.
Vislielākā Latvijas Neatliekamās medicīnas problēma (tāpat kā visā Latvijas veselības aprūpē) ir katastrofālais personāla trūkums. Pēc nelielas stīvēšanās Veselības ministrija (par to paldies!) atrada ESF līdzekļus, lai apmaksātu specializācijas gadu NMP ārsta palīgiem un tādējādi nodrošinātu sertificētu personālu pietiekamā skaitā, kā to paredz Ministru kabineta noteikumi Nr.60. Paaudžu maiņa NMP dienestā prognozējama vēl līdz 2023. gadam. Savukārt izveidojusies situācija un neskaidrās diskusijas par to, kāda profila brigādes būs tuvākajā nākotnē, kas tajās strādās, kādu atalgojumu saņems, rada nedrošību darbiniekos (vai būsim vajadzīgi?) un, protams, arī pacientos (vai būs, kas mūs glābj?).
Premjers Māris Kučinskis vienā no intervijām izteicās, ka NMPD finansējums varētu pieaugt straujāk. Kas tad šobrīd ir noticis? Vai tiek mēģināts sekot kādam Eiropas valsts modelim vai varbūt tiek gudrots jauns divritenis? Lai to saprastu, papētīsim, kas notiek citās Eiropas valstīs.
NMP organizācija
Ambulances (jeb neatliekamās medicīniskās palīdzības) aprūpes sistēmas pakalpojumi Eiropā galvenokārt tiek organizēti reģionālā vai nacionālā līmenī. Divās Eiropas valstīs neatliekamā palīdzība tiek organizēta vietējā līmenī (Horvātijā, Lietuvā). Beļģijā, Čehijas Republikā un Vācijā neatliekamās palīdzības pakalpojumi tiek organizēti gan reģionālā, gan valsts mērogā, bet Norvēģijā – gan reģionālā, gan vietējā līmenī. Īrija ir organizējusi neatliekamās palīdzības pakalpojumus nacionāli Dublinas pilsētā, kur Dublinas ugunsdzēsēju brigāde nodrošina neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 13.)
Lielākajā daļā valstu (8) gan sabiedriskie, gan privātie ambulances dienesti sniedz neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus. Četrās Eiropas valstīs neatliekamā medicīniskās palīdzība ir pieejama pilnīgi visiem iedzīvotājiem (Horvātija, Čehija, Latvija, Lielbritānija). Īrijā, valsts un privātajā sektorā, pastāv arī brīvprātīgie neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi. Lietuvā un Norvēģijā ir daži privātie neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 14.)
Lielākā daļa ambulances jeb neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu dažādās valstīs ir neatkarīgas organizācijas. Ambulances dienests Beļģijā un Vācijā, kā arī Dublinā (Īrijā) ir daļa no ugunsdzēsības un glābšanas dienesta. Beļģijā tas varētu būt kā atsevišķa slimnīcu nodaļa, tāpat kā Igaunijā un Norvēģijā. Skat. tabulu.
Izpildāmo izsaukumu skaits un struktūra
Zemākesošajās tabulās ir sniegta informācija par kopējo neatliekamo izsaukumu, pārvešanu skaitu, kā mazākas steidzamības pakāpes medicīnisko pārvešanu skaitu Eiropas valstīs 2014.gadā. Lai labāk izprastu un interpretētu šos skaitļus, neatliekamo izsaukumu un pārvešanu skaits tika aprēķināts uz 100 cilvēkiem, pamatojoties uz iedzīvotāju skaitu valstī. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 19.)
NM brigāžu sastāvs un kvalifikācijas uzturēšana
Daudzās Eiropas valstīs neatliekamās palīdzības dienesta brigāžu personāls sastāv no ārsta, medicīnas māsas, paramediķa vai neatliekamās medicīniskās palīdzības līdzstrādnieka, kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļa vadītāja. Visās Eiropas valstīs personāls tiek apmācīts. Horvātijā, Igaunijā un Lietuvā šī apmācība notiek nepārtraukti. Čehijas Republikā, Vācijā, Īrijā, Latvijā, Nīderlandē un Apvienotās Karalistes darbiniekiem ir jāapmeklē apmācības kursi katru gadu. Nīderlandē neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieku kvalifikācijas pārbaudes procedūra tiek veikta reizi 3 gados. Beļģijas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieku kvalifikāciju novērtē reizi 5 gados. Ungārijā kvalifikācijas pārbaudes tiek veiktas neregulāri. Dažās valstīs neatliekamās palīdzības darbiniekiem ir nepieciešama pārreģistrācija. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 20.)
Sadarbība ar citām institūcijām
Lielākajā daļā Eiropas valstu neatliekamās palīdzības dienesti sadarbojas vidēji ar trim sadarbības partneriem. Neatliekamās palīdzības dienesti Nīderlandē un Norvēģijā strādā kopā ar vismaz sešiem partneriem, savukārt Ungārijas un Spānijas neatliekamās palīdzības darbinieki strādā ar vienu sadarbības partneri. Ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kā arī slimnīcas ir visbiežākie Neatliekamās palīdzības dienestu sadarbības partneri. Tabulā ir sniegta informācija par visbiežāk sastopamiem dienestiem, ar kuriem sadarbojas Eiropas valstu ambulances jeb neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesti. Citi sadarbības partneri ir mājas aprūpes organizācijas un vecmātes (Nīderlande) vai civilā aizsardzība (Spānija un Turcija), armijas un krasta apsardze (Latvija un Turcija). Latvijā papildus sadarbības partneri ir robežsardze, gaisa glābšanas koordinācijas centrs, Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienests, Igaunijas ārkārtas izsaukumu centrs 112 un Latvijas Nacionālie bruņotie spēki. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 1.)
NMP dispečerdienesti, dispečeru apmācība un noslodze
Medicīniskie dispečeru centri Čehijā un Spānijā strādā neatkarīgi. Horvātijā, Vācijā, Ungārijā, Īrijā, Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Turcijā un Apvienotajā Karalistē tie ir daļa no neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Vācijā un Īrijā tie var arī būt daļa no ugunsdzēsības un glābšanas dienesta. Norvēģijā medicīniskie dispečeru centri ir daļa no slimnīcām. Dispečeru izsaukumu centru apstrādāto ārkārtas zvanu skaits gadā ir norādīts tabulā. Zvanu skaits tiek aprēķināts uz 100 iedzīvotājiem, 2014. gadā tie svārstās no 4 Turcijā un 33 Beļģijā. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 20.)
Personāla apmācība dispečeru centros dažādās valstīs ir atšķirīga. Čehijā, Igaunijā un Īrijā dispečeru centru personāls sastāv no zvanu pieņemšanas speciālistiem vai dispečeriem. Ārsti ir daļa no Norvēģijas un Turcijas dispečeru centru personāla. Citās valstīs personāls ir jaukts – dispečeri, medicīnas māsas un medicīniski apmācīti cilvēki var pieņemt un apstrādāt ārkārtas zvanus. Zemākesošajā tabulā sniegts pārskats par dažādām personāla pozīcijām dispečeru centros. Vadības vai administratīvās pozīcijas un neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki tabulā nav uzrādīti. Lielākajā daļā valstu papildus pamata medicīniskai izglītībai šajā amatā ir nepieciešama vēl papildu apmācība ārkārtas zvanu pieņemšanā. Prasmes un kompetences tiek pastāvīgi pārbaudītas. Beļģijā, Igaunijā, Lietuvā, Īrijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē izsaukumu pieņemšanas pārbaudes tiek izmantotas, lai nodrošinātu pastāvīgu licencēšanu (sertificēšanu). Īrijā un Nīderlandē ir programmatūra, kas papildina šķirošanas sistēmu un ļauj veikt pārbaudes. Darbiniekiem Latvijā un Norvēģijā jākārto ikgadējais kvalifikācijas eksāmens. Horvātijā atkārtotas reģistrācijas notiek reizi 3 gados. Turcijā atkārtotas reģistrācijas notiek ik pēc 2–4 gadiem. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 21.)
Neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegtās kvalitātes izvērtējums
Vērtējot Neatliekamās medicīnas kvalitāti, pētījumā tika aplūkoti vairāki virzieni: piemēram, Neatliekamās medicīniskās palīdzības organizācija, nodrošinājums ar personālu, personāla kvalifikācija un apmācība, likumdošana, kvalitāte un drošība, reaģēšanas laiki ārkārtas situācijās, pacientu viedoklis par sniegtās palīdzības kvalitāti (pacientu apmierinātība) u.c.
Kopsavilkums
No pētījuma secināms, Neatliekamās medicīniskās palīdzības organizācija Eiropas valstīs laika gaitā ir kopumā stabila un vairumā valstu pēdējo piecu gadu laikā neatliekamās medicīniskās palīdzības budžeti palielinājušies, kas deva iespēju reaģēt uz aizvien pieaugošo ārkārtas izsaukumu skaitu.
Kopumā Neatliekamās medicīniskas palīdzības organizācija dažādās Eiropas valstīs ir ļoti līdzīga. Pastāv nacionālie noteikumi un likumi, un lielākajā daļā valstu to pilnībā vai daļēji finansē valdība. Tomēr dažādās Eiropas valstīs pastāv atšķirība starp neatliekamās palīdzības (emergency) transporta pakalpojumiem un mazākas steidzamības (non-emergency) jeb plānveida transporta pakalpojumiem. (Ambulance care in Europe, Organization and practices of ambulance services in 14 European countries, Nanne Bos, Maarten Krol, Charlotte Veenvliet, Anne Marie Plass, 2015, page 25.)
Jautājums Latvijas veselības aprūpes organizatoriem – neaizmirstiet, ka šobrīd Latvijas iedzīvotajiem bieži vien NMP brigāde ir vienīgais glābiņš, jo veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu pieejamība nav pietiekama, tāpat NMP dienesta resurss ir daļa no valsts iekšējās drošības sistēmas. Apmācīts, motivēts, pieredzējis veselības aprūpē strādājošs personāls (tostarp Neatliekamajā medicīnā) ir vislielākā vērtība, ar kuru nedrīkst eksperimentēt! Saeimas deputāti – jau esošie un uz Saeimu stūrējošie –, par to der atcerēties, kad rakstīsiet savu partiju programmas!
