Bērniem pirmajos dzīves gados raksturīga strauja attīstība dažādās jomās, un viens no nozīmīgākajiem posmiem ir runas un valodas apguve. Vecāki ar nepacietību gaida bērna pirmos vārdiņus un teikumus, kas apliecina viņa valodas attīstības progresu. Tomēr dažreiz gadās, ka šis process aizkavējas vai norit citādāk, nekā gaidīts, radot vecākiem bažas un jautājumus par bērna attīstību.

Statistika liecina, ka daudziem divgadīgiem bērniem ir novērojama valodas attīstības aizkavēšanās, un daļai šie traucējumi saglabājas arī vēlāk, taču, tos savlaicīgi pamanot un meklējot speciālista palīdzību, kā arī pašiem vecākiem aktīvi iesaistoties, iespējams panākt nozīmīgus uzlabojumus un veicināt pareizu bērna runas un valodas attīstību.

Kas ir runas un valodas attīstības traucējumi?

Runas un valodas attīstības traucējumi ir neiroloģiski stāvokļi, kas būtiski ietekmē bērna spēju saprast un lietot valodu. Proti, bērnam var būt grūtības ar vārdu vai skaņu izrunu, kā arī spēju izprast vārda nozīmi. Dažiem bērniem var būt problēmas tikai ar izrunu, bet citiem – arī ar teikumu veidošanu un valodas uztveri.

Svarīgi atzīmēt, ka, lai arī valoda un runa ir cieši saistīti, tomēr atšķirīgi jēdzieni. Valoda ir simbolu sistēma, kas palīdz cilvēkam formulēt savas domas un spriest, savukārt runa ir mehānisms, ar kura palīdzību šīs domas tiek paustas. Vienkāršāk sakot, valoda ir tas, ko mēs vēlamies pateikt, bet runa ir instruments šīs informācijas nodošanai.

Kā atpazīt?

Valodai ir fundamentāla nozīme cilvēka emocionālajā, intelektuālajā un sociālajā attīstībā, tā ir viena no galvenajām prasmēm pašizpausmē, sadzīvē un mācību procesā. Runas un valodas attīstības aizkavēšanās bērnībā var radīt diskomfortu un ierobežot bērna spēju efektīvi sazināties, kas var turpināties arī pieaugušā vecumā, veicinot psiholoģiskas problēmas. Tāpēc vecākiem un speciālistiem jābūt vērīgiem pret pazīmēm, kas var liecināt par runas un valodas attīstības traucējumiem.

Runas un valodas attīstības traucējumus mazam bērnam var atpazīt, novērojot viņa reakciju uz apkārtējo valodu, spēju saprast un lietot vārdus, kā arī runas skaidrību un tempu. Traucējumu simptomi var atšķirties atkarībā no bērna vecuma un attīstības posma.

Vecumā līdz 12 mēnešiem:

• nesāk bubināt vai atkārtot skaņas;
• nereaģē uz skaļiem trokšņiem vai balsīm, piemēram, nepagriež galvu skaņas virzienā, neskatās uz runātāju;
• nesmaida un neizrāda emocijas un interesi, kad vecāki runā ar viņu, neuztver mierinošu vai emocionālu intonāciju – neskatās uz vecākiem, kad viņi runā maigā balsī;
• neizmanto žestus, piemēram, nerāda ar pirkstu uz priekšmetiem.

Vecumā no viena līdz diviem gadiem:

• ignorē vecāku aicinājumus vai norādījumus, piemēram, “atnes bumbu” vai “dod roku” (pat ja nav aizņemts ar citām aktivitātēm);
• neskatās uz runātāju un neseko ar acīm, kad tiek uzrunāts;
• nemēģina atdarināt skaņas vai vārdus, kas ir raksturīgi šajā vecumā, neizrāda vēlmi komunicēt, izmantojot skaņas, vārdus vai žestus;
• neizrāda reakciju uz pazīstamiem vārdiem, piemēram, “nāksi pie mammas?” vai “kur ir bumba?”;
• ir ļoti ierobežots vārdu krājums (mazāk nekā desmit vārdi 18 mēnešu vecumā vai mazāk nekā 50 vārdi divu gadu vecumā).

Foto: Freepik.com/gpointstudio

Vecumā no diviem līdz trīs gadiem:

• turpina ignorēt vecāku balsi, pat ja tā tiek izteikta skaidri un ar emocionālu intonāciju;
• nerunā divu vārdu kombinācijās, piemēram, “mamma nāc” vai “dod bumbu”;
• neizrāda interesi par sarunām un necenšas komunicēt pat ar žestiem vai skatienu.

Vecumā no trīs gadiem:

• teikumi ir ļoti vienkārši vai nesakarīgi;
• ir grūtības nosaukt pazīstamus priekšmetus vai lietot darbības vārdus;
• neseko norādījumiem, kas sastāv no divām vai vairākām darbībām (piemēram, “paņem grāmatu un noliec uz galda”).

Vecumā no četriem līdz pieciem gadiem:

• runas temps ir pārāk ātrs vai lēns, vārdi tiek izrunāti neskaidri;
• vērojamas grūtības veidot loģiski sakarīgus teikumus;
• ir ievērojamas gramatikas kļūdas, piemēram, nepareizi lieto locījumus (“es gribu spēlēt bumba”);
• bērns izvairās no runāšanas vai izrāda vilšanos un neapmierinātību, ja viņu nesaprot.

Ko darīt, ja rodas aizdomas par runas un valodas traucējumiem?

Foto: Freepik.com/gpointstudio

Ja šķiet, ka bērns atpaliek valodas vai runas attīstībā:

• sazinies ar pediatru, lai izvērtētu bērna vispārējo attīstību;
• pārbaudi bērna dzirdi, jo dzirdes traucējumi var būt viens no iemesliem valodas uztveres un apguves problēmām;
• konsultējies ar audiologopēdu, lai izvērtētu valodas un runas prasmes;
• nepieciešamības gadījumā vērsies pie neirologa vai bērnu psihiatra, lai izslēgtu citus iespējamos bērna attīstības traucējumus.

Agrīna diagnostika, speciālistu atbalsts un vecāku aktīva iesaiste ir būtiski, lai bērns varētu veiksmīgi attīstīt komunikācijas prasmes un pārvarēt grūtības.

Kāpēc rodas runas un valodas attīstības traucējumi?

Runas un valodas attīstības traucējumu iemesli var būt dažādi. Tos var iedalīt vairākās kategorijās:

• ģenētiski faktori var ietekmēt nervu sistēmas attīstību, kas ir būtiska valodas apguvei. Ja ģimenē ir bijuši līdzīgi traucējumi, pastāv lielāks risks, ka arī bērnam tie varētu attīstīties;
• bioloģiskie faktori: zems dzimšanas svars, dažādas patoloģijas, kas apgrūtina artikulācijas aparāta attīstību, dzirdes traucējumi, neiroloģiski traucējumi, kā arī garīgās attīstības traucējumi var ietekmēt runas un valodas attīstību;
• vides faktori: runas attīstība ir cieši saistīta ar vidi, kurā bērns aug. Jo vairāk vecāki sarunājas ar bērnu, lasa priekšā un iesaista viņu ikdienas aktivitātēs, jo labāk attīstās bērna runa un valoda.

Diagnostika

Runas un valodas attīstības traucējumu diagnostiku veic ārsts, visbiežāk pediatrs, vai audiologopēds. Lai noteiktu runas traucējumus, ārsts vai logopēds novērtē bērna valodas prasmes, veic dzirdes pārbaudi un, ja nepieciešams, nosūta pie neirologa vai psihologa. Svarīgi, ka diagnostika tiek veikta savlaicīgi, jo agrīna iejaukšanās ir kritiski svarīga efektīvai ārstēšanai.

Terapija

Foto: Freepik.com/ freepik

Runas un valodas attīstības traucējumu ārstēšanā galvenā loma ir logopēdiskajai terapijai. Tā ir ārstnieciska un pedagoģiska metode, kas vērsta uz runas, valodas, balss, mutes kustību koordinācijas un komunikācijas traucējumu novēršanu vai mazināšanu. Tā ietver individuāli pielāgotus vingrinājumus un tehnikas, ko piemēro audiologopēds, lai uzlabotu pacienta spēju efektīvi sazināties. Logopēda nodarbības var būt gan individuālas, gan grupās.

Terapija var ietvert dažādus vingrinājumus, spēles un interaktīvas aktivitātes, kas pielāgotas bērna vajadzībām. Audiologopēds var ieteikt arī orāli artikulatorus vingrinājumus, specifiskus elpošanas vingrinājumus, logoritmiku un citas tehnikas.

Tāpat ļoti būtiska loma ārstniecības procesā ir aktīvai vecāku iesaistei. Ir nepieciešams turpināt darbu ar bērnu mājās, veicot logopēda ieteiktos vingrinājumus un nodrošinot nepārtrauktu valodas stimulāciju dažādās ikdienas situācijās. Svarīgi ir daudz lasīt bērnam priekšā, sarunāties ar viņu, tādējādi veicinot valodas izmantošanu. Ieteicams skaidri un saprotami nosaukt katru priekšmetu un darbību, kas nonāk bērna redzeslokā, un atbalstīt jebkādus bērna mēģinājumus runāt.

Kā izvairīties no runas un valodas attīstības traucējumiem bērnam?

Foto: Freepik.com/ freepik

Lai mazinātu runas un valodas attīstības traucējumu risku bērniem, ir svarīgi ievērot vairākus profilakses pasākumus, kas aptver dažādus bērna dzīves aspektus.

Grūtniecības laikā: īpaša uzmanība jāpievērš mātes veselībai. Jāizvairās no infekcijām, traumām un toksiskām vielām, pārmērīgas alkohola un zāļu lietošanas, kas var negatīvi ietekmēt augļa attīstību.

Pirmajos bērna dzīves gados:

• nodrošini bērnam bagātīgu valodas vidi kopš dzimšanas. Bērnam jādzird valoda nepārtraukti;
• regulāri sarunājies ar bērnu. Svarīgi ir atbildēt uz bērna mēģinājumiem komunicēt, pat ja tie ir tikai bubināšana vai žesti. Skaidri un saprotami nosauc priekšmetus un darbības, kas ir bērna redzeslokā;
• daudz lasi bērnam priekšā. Grāmatas palīdz paplašināt vārdu krājumu un iepazīstina ar dažādām valodas struktūrām;
• veicini bērna valodas lietošanu ikdienas situācijās. Rosini bērnu izteikties un atbildi uz viņa jautājumiem;
• rūpējies par bērna dzirdes veselību. Svarīgi savlaicīgi ārstēt ausu infekcijas un sargāt bērnu no pārmērīga trokšņa. Dzirdes traucējumi var kavēt pareizu skaņu uztveri un runas attīstību;
• aizsargā bērnu no galvas traumām;
• rūpējies par bērna vispārējo veselību un laikus vakcinē pret infekcijas slimībām, kas var izraisīt komplikācijas, tostarp ietekmējot arī runas attīstību;
• izvairies no pārmērīgas bērna aprūpes, kas var mazināt nepieciešamību bērnam runāt, jo visas viņa vajadzības tiek apmierinātas bez vārdiem;
• nodrošini atbalstošu vidi, lai mazinātu runas traucējumus, kas var rasties stresa apstākļos;
• aizsargā bērna nervu sistēmu, izvairoties no biedējošām situācijām, skaļiem kliedzieniem un nodrošinot saudzīgu pieeju slimību laikā;
• ja rodas bažas par bērna valodas attīstību, nekavējoties meklē speciālista palīdzību, lai neielaistu problēmu.

Lai gan ne vienmēr ir iespējams pilnībā novērst runas un valodas attīstības traucējumus, ievērojot šos ieteikumus, var ievērojami samazināt to rašanās risku un nodrošināt bērnam labvēlīgus apstākļus veiksmīgai valodas apguvei.

Runas un valodas attīstības traucējumi ir aktuāla problēma, kas var būtiski ietekmēt bērna turpmāko attīstību un sociālo integrāciju. Tāpēc savlaicīga šo traucējumu atpazīšana un agrīna vēršanās pēc kvalificētu speciālistu palīdzības ir būtiska, lai nodrošinātu bērnam veiksmīgu valodas un runas prasmju apguvi un pilnvērtīgu komunikāciju. Vecāku vērība un aktīva līdzdalība bērna attīstības procesā, kā arī sadarbība ar speciālistiem ir galvenie priekšnoteikumi pozitīvu rezultātu sasniegšanai. Ņemot vērā, ka valodas pamati galvenokārt tiek apgūti līdz piecu gadu vecumam, nedrīkst atlikt vizīti pie speciālista, ja rodas jebkādas bažas par bērna runas vai valodas attīstību. Atbalstoša vide un mērķtiecīgs darbs var būtiski uzlabot bērna valodas prasmes un pavērt viņam plašākas iespējas nākotnē gan mācībās, gan sociālajā dzīvē.