Rūgta garša mutē – vai tā liecina par trauksmi vai tomēr nav pamata satraukumam? Kas ir žults, no kā rodas žultsakmeņi, kā tos atrod un kā ar tiem tikt galā, konsultē BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas dienas stacionāra virsārsts, Latvijas Universitātes asociētais profesors Igors Ivanovs un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.

Rūgtā garša mutē

Mediķi to sauc par žults refluksu, atvilni. Žults mums nepieciešama vielmaiņai, taukvielu emulģēšanai, lai tās pēc tam uzsūktos. Vienlaikus tai mūsu organismā ir kancerogēnas īpašības. Tāpēc ēšanas laikā tai jābūt divpadsmitpirkstu zarnā, tievajā zarnā, taču žults nedrīkst atrasties kuņģī un nedrīkst būt barības vadā, jo tur tā patiešām nodara ļaunumu un ar gadiem var attīstīties onkoloģiskas problēmas. Ja žults iekļūst kuņģī un tiek uzmesta vēl augstāk, un cilvēkam ir rūgta garša mutē, to nevajadzētu atstāt bez ievērības. Noteikti jādodas pie gastroenterologa noskaidrot iemeslus. Tie mēdz būt dažādi: reflukss var būt saistīts ar paaugstinātu svaru, ar vecumu, ar dažādiem zarnu tranzīta, peristaltikas traucējumiem, proti, zarnu sieniņas ne tā kustas.

Kā rodas žultsakmeņi?

Žultsakmeņu slimība ir multifaktoriāla – pastāv vairāki faktori, kas ietekmē žultsakmeņu veidošanos. Visbiežāk rodas tā dēvētie holesterīna akmeņi, kad pieaug holesterīna koncentrācija žultī. Tam var būt daudzi iemesli, viens no tiem – aptaukošanās. Organisms no lieki uzņemtajiem taukiem atbrīvojas dažādi, viens no variantiem – tos var nodedzināt ar fiziskām aktivitātēm. Savukārt, ja cilvēks ir mazkustīgs, palielinās holesterīna daudzums organismā un žultī, un, ja tā kļūst pārlieku koncentrēta, veidojas žultsakmeņi. Tieši tāpat tie var veidoties, ja cilvēks ir apaļīgs un pēkšņi izdomā, ka grib strauji notievēt. Proti, ja cilvēks ilgstoši badojas, neēd, maz dzer ūdeni, žults neizdalās uz divpadsmitpirkstu zarnu. Tā uzkrājas žultspūslī, kļūst biezāka, un ar laiku tajā veidojas akmeņi. Noskaidrots, ka Rietumu populācijā, pie kuras piederam arī mēs, līdz 35% cilvēku virs 50 gadu vecuma ir žultsakmeņi. Vai visiem tie traucē? Noteikti nē. Līdz ar to pilnīgi visiem tos nevajag operēt. Traucējoši simptomi parādās apmēram pieciem līdz 10% no visiem, kam ir žultsakmeņi, tad gan noteikti jāvēršas pie ķirurga un jāapsver doma par operatīvu ārstēšanu.

Kad iekaist, un kas ir lēkme?

Žultsakmeņus nejūt, kamēr žults­pūslis nav iekaisis un nesāk radīt problēmas. No kā iekaist? Žultsakmeņi nosprosto, nobloķē žultspūšļa izvadkanālu, līdz ar to žults vairs nevar normāli izplūst, tai nav, kur likties, žultspūslī pieaug spiediens, un – tas iekaist. Iekaisums izpaužas ar žultsakmeņu lēkmi, ar spēcīgām sāpēm pakrūtē vai labajā paribē. Lēkmes parasti sākas stundu, pusotru vai divas pēc ēšanas. Klasiskajā variantā sāpes var izstarot uz muguru, uz labo lāpstiņu, uz labo plecu, citreiz ir arī slikta dūša, vemšana. Jo ilgāk cilvēks ciešas un gaida, kad lēkme pāries, jo vairāk paaugstinās risks, ka varētu attīstīties nevis vienkārši nekomplicēta žultsakmeņu slimība, kas ir tikai žultspūšļa iekaisums, bet jau ar komplikācijām. Proti, akmeņi žultspūslī ir nosacīti maza bēda, bet, ja šie akmeņi izkļūst ārā no žultspūšļa, nonāk žults izvadsistēmā un izraisa nosprostojumu, attīstās dzelte, un tā jau ir ļoti, ļoti nopietna problēma, kuru risināt ne vienmēr ir vienkārši, un tas nenotiek ātri. Šādu cilvēku katru gadu slimnīcā nokļūst arvien vairāk un vairāk. Tāpēc būtu laikus jāvēršas pie ārsta.

Kā atrod akmeņus?

Ja cilvēks ģimenes ārstam sūdzas par to, ka viņam pūšas vēders un ir sāpes vēderā, nepārprotami viens no izmeklējumiem, ko ģimenes ārsts uzrakstīs, būs vēdera dobuma sonogrāfija. Tad speciālists apskatās gan nieres, gan aknas, arī žultspūsli, un, ja tur akmeņi ir, viņš tos noteikti pamanīs. Kad konstatē žultsakmeni, cilvēkam bieži vien šķiet, ka arī problēmas cēlonis atrasts, ka akmens pie visām nelaimēm vainīgs. Bet ne vienmēr tā ir. Jāaiziet tomēr pie speciālista un kopīgi jāizlemj, ko ar žultspūsli un žultsakmeni darīt.

Vai izoperēt profilaktiski?

Principā, ja pacientam atrasti žultsakmeņi, tā ir indikācija operatīvai terapijai, bet, ja cilvēkam nav nekādu sūdzību, tos var arī neaiztikt. Tomēr būtu nepieciešama ķirurga konsultācija, jo ir situācijas, kad žultspūslis ar akmeņiem būtu profilaktiskos nolūkos jāizņem. Piemēram, ja pacientam ir cukura diabēts vai arī multipli sīki konkrementi. Par tādiem tiek uzskatīti žultsakmeņi, kas mazāki par pieciem milimetriem diametrā, jo pastāv augsts risks, ka tie var radīt nopietnas problēmas. Piemēram, kad cilvēks uz savu galvu sāk dzert žulti dzenošas tējas, šādi gribot izdzīt laukā žultsakmeņus, tie no žultspūšļa var nokļūt žults izvades sistēmā un to aizdambēt. Vai arī, kad cilvēks paēd asu, treknu ēdienu, mazliet iedzer alkoholu, akmentiņš izkustas, ieslīd un iestrēgst žultsvadā, nosprosto to... Cilvēks kļūst dzeltens, jo žults no aknām vairs neattek, un var sākties ļoti nopietns žultsvada iekaisums ar sepsi jeb asins saindēšanos. Var pat attīstīties akūts pankreatīts – aizkuņģa dziedzera iekaisums. Sīkie akmentiņi ir paši bīstamākie! Gluži pretēji, kā varētu šķist. 

Ko nozīmē žultsakmeņu operācija?

Operācijas laikā izņem nevis akmeņus no žultspūšļa, bet gan žultspūsli ar visiem akmeņiem. Parasti to dara ar speciāliem instrumentiem pa četriem nelieliem caurumiņiem vēderā un ļoti saudzīgi (laparoskopijas metode). Jau otrajā vai trešajā dienā cilvēks dodas mājās. Kādu brīdi pēc operācijas varbūt pūtīsies vēders, būs mīkstāka vēdera izeja. Taču organisms pietiekami ātri adaptējas jaunajai situācijai, un žultsvadi funkcionāli pārskaņojas uz to, ka žultspūšļa vairs nav, – tie nedaudz paplašinās un pārņem žultspūšļa funkciju. Tā patiešām nav problēma. Jo dabiski žultspūslis ir neliels, tā tilpums ir apmēram 50 mililitri, bet žults katram cilvēkam normāli izdalās līdz pusotram litram dienā. Operācija šobrīd skaitās ārstēšanas zelta standarts visā pasaulē.

Jāmaina ieradumi!

Žultsakmeņi ir tikai aisberga redzamā daļa. Jā, tos var izņemt. Cilvēks tad domā, ka nu viņš ir vesels. Taču, ja viņš nemainīs dzīvesstilu, ēšanas paradumus, pastāv risks, ka žultsakmeņi veidosies atkal un nu jau žultsvados. Tāpēc vajadzētu ēst sabalansētu uzturu, mazāk izvēlēties dzīvnieku izcelsmes taukus. Mazāk un retāk galdā celt žāvētu un stipri saceptu ēdienu. Ļoti svarīgi ir nepārēsties, neēst vēlu vakarā. Būtu jāēd četras vai piecas reizes dienā mazām porcijām, jo katra ēdienreize veicina žults izdali, un tā nesastājas. Daudz jādzer – pusotru, divus litrus šķidruma dienā. Pietiekami daudz uzturā jālieto šķiedrvielas, kas samazina sliktā holesterīna līmeni asinīs, piesaista taukskābes un palīdz tās izvadīt no organisma. Ļoti svarīgi ir arī regulāri un pietiekami daudz kustēties.

Rūgtums mums ir vajadzīgs!

Labas ir visas tējas, kurās ir rūgtvielas. Rūgtums veicina gremošanu, kuņģa, aknu, žultsceļu darbību. Bet! Tas būtu vairāk ieteicams tiem, kam pēc ēšanas veidojas smaguma sajūta. Savukārt cilvēkiem, kuriem ir žults reflukss jeb atvilnis, rūgta garša mutē, žulti speciāli dzīt noteikti nevajag. Arī cilvēkiem ar žultsakmeņiem rūgtās tējas lietot neiesaka.

Ja uznāk žultsakmeņu lēkme

Žultsakmeņu lēkmi var provocēt ķimeņu, piparmētru tēja, stipra kafija, kakao produkti, šokolāde, alus, spēcīgas garšvielas un trekns ēdiens. Ja lēkme ir spēcīga, jāzvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai. Vieglāka žultsakmeņu lēkme var pāriet, iedzerot kādu medikamentu pret spazmām, piemēram, drotaverīnu. Ja sāpes tomēr nepāriet, jāzvana neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai.

Farmaceita padoms

Farmaceite uzsver, ka, sabalansējot savu uzturu un izvēloties kustīgu dzīvesveidu, spēsi sevi pasargāt no žultsakmeņu saslimšanas, jo ģenētiska pārmantojamība ir zema. Riska grupā ir pacienti ar lieko svaru, grūtnieces un zīdītājas, pacienti ar hormonu aizstājējterapiju un pacienti ar izteiktu žultspūšļa stāzi. Kā vienu no signāliem, veicot analīzes, var novērot aknu rādītāju paaugstināšanos, kā arī paaugstinātu holesterīna skaitli. Bieži vien žultsakmeņi ir pavadoši kādai hroniskai saslimšanai, kā, piemēram, cukura diabēts. Kā profilakses līdzekļi ieteicami būtu uztura bagātinātāji aknu veselībai un žultspūšļa darbību uzlabojošās tējas. Tā kā šī ir izteikti specifiska saslimšana, pirms zāļu lietošanas noteikti būtu nepieciešama konsultācija ar ārstu, jo nereti, labu gribot, varam provocēt noteiktas saslimšanas.