Rehabilitācija - veids, kā atgūt dzīves kvalitāti pēc slimības vai traumas
"Ārsts var palīdzēt tikai tad, ja pacientam ir vēlme un motivācija glābt savu veselību", uzskata AS "Veselības centru apvienība" fizikālās un rehabilitācijas nodaļas vadītāja Guna Vītoliņa.
Ārste norāda, ka visapzinīgākie un motivētākie veikt rehabilitāciju ir vīrieši ap 35, kurus nomoka muguras sāpes, kā arī 16 - 18 gadus veci jaunieši, kuriem rūp izskats. Speciāliste tāpat atzīmē, ka sabiedrībā veidojas aizvien lielāka izpratne par rehabilitācijas nozīmīgumu tālākās dzīves kvalitātes nodrošināšanai. Tomēr cilvēki, kuri slimības dēļ piedzīvojuši kādas fizioloģiskas izmaiņas, nereti ir nomākti un dzīvē vairs neko nevēlas, tādēļ viņu atveseļošanās progress ir gauss.
Gunas Vītoliņas prakse liecina, ka pēc dažādām traumām, kad pēcāk ir nepieciešama individuāla rehabilitācija, pēc tās pabeigšanas tikai aptuveni trešdaļa turpina rūpēties par fizisko formu mājas apstākļos, bet piektdaļa savu iespēju robežās sporto grupu nodarbībās. Lai gan gribētos, lai savai fiziskajai veselībai pēc atveseļošanās netiktu atmests ar roku, tomēr ir vērojama aizvien lielāka sabiedrības apzināšanās, kādas iespējas nodrošināt dzīves kvalitāti pēc dažādām saslimšanām ir fizioterapijai.
Paši motivētākie pacienti ir vīrieši ap 35 gadiem, kas saskaras ar muguras sāpēm, diska trūci. Viņi saprot, ka vēl ir jauni, un negribas sevi norakstīt. Dažkārt lielā motivācija pārvēršas pārspīlējumos, kas var nodarīt ļaunumu organismam. Otra vecuma kategorija, kas ir gatava daudz darīt veselības uzlabošanai, ir jaunieši no 16 - 18 gadiem, kas ir apzinājušies, ka nesabalansēta fiziskā slodze, skolioze ir atstājušas iespaidu uz izskatu, kas šajā vecumā ir ārkārtīgi svarīgs kritērijs atzinībai sabiedrībā.
Visgrūtāk ārstiem ir strādāt ar tiem pacientiem, kam bez fiziskām saslimšanām ir arī depresija, kas neļauj izrauties no apburtā loka, kad vainīgi ir visi citi un saslimušais uzņemas cietēja lomu. Šādos gadījumos, lai rehabilitācijai būtu rezultāti, visupirms pacients tiek nosūtīts pie psihologa, lai maksimāli viņam palīdzētu pārvarēt šķēršļus, kas neveicina atveseļošanos. Īpaši grūti strādāt ar pacientiem, kurus slimība ir fiziski izmainījusi, jo tiem trūkst motivācijas, lai pieceltos un dzīvotu tālāk.
Dakteres Vītoliņa novērojumi liecina, ka arī pēc insulta, ja ir gribasspēks, var panākt daudz. Paralēli zāļu lietošanai, lai paātrinātu atveseļošanos, ir nepieciešama rehabilitācija, kas ietver dažādas fiziskas nodarbes. Nereti pēc insulta vai nopietnām traumām ir jāmācās kustēties no jauna, tad visupirms būs nepieciešama ergoterapeita palīdzība, kas palīdzēs attīstīt sīko motoriku, iemācīs kustēties vai veikt sadzīvei nepieciešamas darbības - piešūt pogu, notīrīt kartupeļus, paņemt rokās priekšmetus utt. Ir pacienti, kam vajag atjaunot runas prasmes, tas tiek darīts nodarbībās pie audiologopēda. Fizioterapeits ir savā ziņā arī psihologs, kas palīdz pacientam sasniegt viņa nospraustos atveseļošanas mērķus.
Lai gan rehabilitācija ir valsts apmaksāts pakalpojums virknei saslimšanu uz līguma pamata, pacientam ir jāapzinās, ka nodarbību skaits ir ierobežots. Tā kā minimālais reižu skaits, kas būtu nepieciešams, lai izveidotos ķermeniskā sapratne un kustību atmiņa, ir 8 - 12 reizes. Savukārt, valsts apmaksāto pakalpojumu skaits reti kad būs lielāks kā 20 nodarbības, kas ir aptuveni 2 nodarbību cikli - katrs pa 10 reizēm.
Pirmssākumos, strādājot individuāli - neatkarīgi, vai tas ir baseinā, ārsta kabinetā vai fizkultūras zālē, fizioterapeitam ir iespēja iepazīt pacientu, tā spējas, lai noteiktu sasniedzamos rezultātus. Kādam noderīgākās būs nodarbības trenažieru zālē, kur ārstam ir iespēja veikt pacienta diagnostiku dinamikā, kad tiek izpildīti dažādi uzdevumi, citam lielāku progresu sniegs nodarbības baseinā. Pēc individuālā darba ar fizioterapeitu pacientam turpmāk ir jābūt gatavam turpināt aktīvi nodarboties mājās vai apmeklēt grupu nodarbības, kas ir maksas pakalpojums. Dakteres Vītoliņas pieredze liecina, ka, nonākot grupās, to dalībniekiem nevilšus rodas sacensību gars un tas veicina progresu.
Guna Vītoliņa vēlas akcentēt, ka nereti sabiedrībā ir nepareiza izpratne par fizioterapiju. Tautas valodā tā ir iegājies, ka par fizioterapiju sauc dažādas manipulācijas, kuras veic ar aparatūras palīdzību. Precīzs to nosaukums ir fizikālā medicīna. Savukārt ar fizoterapiju ir jāsaprot uz kustībām bāzētas aktivitātes, kas strādā ar pacientiem pārejošiem funkcionāliem fizikāliem traucējumiem.
