"Jārunā, lai pacienti saņemtu labāko rezultātu, kāds ir iespējams un lai diagnostika un ārstniecība būtu līdzvērtīga ar to, kāda tā ir jebkurā citā Eiropas Savienības valstī. Šobrīd mēs atpaliekam, tāpēc pašreizējo sistēmu ir nepieciešams sakārtot," uzsver Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas nodaļas radioloģe-diagnoste Dr. Ilze Eņģele. Jau šodien, 29. oktobrī, Latvijas Universitātes Zinātņu mājā notiks Latvijas Onkologu asociācijas onkoloģijas dienas konference "Sarkomu diagnostikas un ārstēšanas iespējas mūsdienās". Tajā ar lekcijām uzstāsies izcili ārzemju un vietējie jomas speciālisti.

Kādas pašlaik ir sarkomas ārstēšanas iespējas Latvijā? Kāda ir jūsu pieredze sarkomas diagnostikā, strādājot kā radioloģei-diagnostei?

Mīksto audu veidojumu radioloģiskā izmeklēšanas parasti tiek uzsākta ar ultrasonogrāfijas metodi. Tā ir lieliska metode, un ar to bieži vien ir iespējams atsijāt tos gadījumus, kad pārmaiņas ir labdabīgas un nav nepieciešama tālāka izmeklēšana, kā, piemēram, lipoma. Gadījumos, kad ir aizdomas par ļaundabīgu audzēju jeb sarkomu ir nepieciešams veikt tālāku papildu izmeklēšanu. Kad mēs veicam izmeklēšanu, mums kā radiologiem ļoti svarīga ir anamnēze jeb pacienta vēsture. Ir svarīgi noskaidrot, vai pacientam ir bijusi trauma un vai pacients lieto medikamentus, piemēram, antikoagulantus, kas rada spontānas asiņošanas riskus. Tāpat jāņem vērā, kad pacients ir atklājis šo veidojumu un kā pacientam šķiet, vai audzējs aug – ātri vai lēni, nemainīgi. Vai šis atklātais veidojums mainās, piemēram, izmērā vai izskatā? Vai pacientam iepriekš ir bijusi kāda onkoloģiska saslimšana, un kā tā ir tikusi ārstēta? Vai pirms tam ir bijušas operācijas?

Pēc šiem jautājumiem seko klīniskā informācija. Vai veidojums ir sāpīgs, kādas ir sāpes? Vai veidojums ir palpējams jeb taustāms? Ārsts, kas apskata pacientu, var pateikt, vai šis veidojums ir mīksts vai ciets, vai ir fiksēts attiecībā pret ādu, vai ir ādas izmaiņas, cik daudzi ir veidojumu.Visi šie jautājumi palīdzveiksmīgi veikt diagnostiku.

Protams, ir tādas audzēju lokalizācijas, kur nav iespējams veikt ultrasonogrāfiju. Tie ir dziļie mīksto audu veidojumi, kas atrodas,  piemēram, krūšu kurvī, iegurnī, vai intraabdomināli, kur vajadzīga datortomogrāfija. Tālāk, ja ir aizdomas par ļaundabīgām pazīmēm, noteikti ir jāveic magnētiskā rezonanse. Tas ir labākais izmeklējums, lai izvērtētu mīksto audu komponentus. Neatsverams magnētiskās rezonanses papildinājums ir rentgena izmeklējums, kas parāda kopainu par kaulu stāvokli un mīksto audu sakaļķojumus, kas var būt mīksto audzēju sastāvā, kas nav tik labi izvērtējams ar magnētisko rezonansi. Reizēm, lai iegūtu papildu informāciju, nepieciešams veikt arī datortomogrāfiju. Nepieciešamos papildinošos diagnostiskos izmeklējumus rekomendē veikt radiologs, kas interpretē izmeklējuma attēlus. Sarkomas diagnostika patiesībā ir kompleksa, izmantojot dažādas diagnostikas metodes. Eiropas un Amerikas vadlīnijas rekomendē izmeklējumus veikt speciālos sarkomas centros, kur nodarbojas ar saistaudu audzēju diagnostiku un ārstēšanu. Šādā centrā kopā strādā gan radiologi, gan onkologi, gan ķirurgi un patologi. Sarkomu diagnostikā komandas darbs ir ļoti nozīmīgs. Onkoloģijas centrā mūsu iespēju robežās mēs to darām, bet oficiāli mums nav šī sarkomas centra statusa.

Saskaņā ar vadlīnijām ir jāveic biopsija, ja pēc iepriekš veiktiem izmeklējumu datiem ir bijušas aizdomas par mīksto audu audzēju. Īpaši svarīgi biopsiju veikt specializētā centrā, biopsiju veic radiologs attēldiagnostisko metožu kontrolē. Lai biopsija neradītu lokālas diseminācijas draudus, proti, ka vēža šūnas "aizķeras" turpat netālu no primārā jeb sākotnējā audzēja, tā jāveic drošā veidā, un biopsijas adatas ceļš ir rezicējams, tāpēc ārkārtīgi svarīga ir radiologa un ārstējošā ārsta-ķirurga sadarbība. Tas ir ārkārtīgi būtiski, tāpēc biopsiju nevar veikt jebkurā vietā, to ir jāveic tieši audzēja centrā. Pēc biopsijas tālāk seko patologa darbs. Tad notiek tālākās sarunas starp visiem šiem speciālistiem - konsīlijs, lai precīzi noteiktu diagnozi. Nākamais solis ir stadijas noteikšana, kas tiek veikta ar radioloģiskās izmeklēšanas metodēm. Piemēram, visbiežāk sarkomas metastāzes ir plaušās. Tāpēc sarkomas pacientiem ir jāveic plaušu datortomogrāfijas izmeklējums. Atkarībā no sarkomas veida un lokalizācijas var tikt nozīmēti papildu izmeklējumi.

Kā būtu iespējams uzlabot pašreizējo situāciju saistībā ar sarkomas ārstēšanu Latvijā?

Šī diagnoze ir salīdzinoši reti, aptuveni 1% no mīksto audu audzējiem pieaugušajiem. Līdz ar to valstī ir maz diagnosticētu sarkomas gadījumu. Problēma ir tāda, ka mūsu valstī nav sarkomas centra. Diagnosticēšana un ārstēšana nenotiek centralizēti, kas rada haosu. Manā skatījumā būtu jāievieš vietēja rakstura vadlīnijas. Visi sarkomas pacienti būtu adekvāti jāizmeklē, jo tas būtiski ietekmē tālāko operatīvo ārstēšanu un terapeitisko taktiku, līdz ar to prognozi. Runājot par biopsijām, mums Latvijā nav tehniskā nodrošinājuma, lai veiktu biopsiju datortomogrāfijas kontrolei. Sarkomas centros ir pieejamas biopsijas iespējas gan ultrasonogrāfijas, gan datortomogrāfijas, gan magnētiskās rezonanses kontrolē. Latvijas Onkoloģijas centrā mēs šobrīd varam veikt biopsiju tikai ultrasonogrāfijas kontrolē, bet, piemēram, kaulu biopsijasdatortomogrāfijas kontrolēmēs neveicam. Mēs to varētu darīt, mums pat būtu resursi, lai to darītu. Mums ir nepieciešamība pēc tā, jo tas nosaka visu tālāko izmeklēšanu un ārstēšanu. Bet, lai to izdarītu, nepieciešams visu sistēmiski sakārtot.

Šobrīd tiek organizēta konference "Sarkomu diagnostikas un ārstēšanas iespējas mūsdienās" ar lektoriem no ārzemēm. Kādēļ, jūsuprāt, ir svarīga starptautisko pieredžu apmaiņa? Ko tā var sniegt sarkomu ārstēšanā?

Diagnostiskā atbilstība un diagnostiskā precizitāte tieši proporcionāli atbilst tam, cik liela pieredze un cik liels sarkomu skaits klīnikā tiek apskatīts. Tādēļ visi starptautiskie lektori, kuri uzstāsies konferencē, strādā audzēju centros un viņiem ir pieredze ar multimodālu un interdisciplināru pieeju, kur visi speciālisti – ķirurgi, onkologi, patologi, staru terapeiti – strādā vienā komandā. Statistiski ir pierādīts, ka ar šādu pieeju pacientu prognoze ir krietni augstāka un labāka. Pagarinās vidējā dzīvildze, kad diagnostika un terapija tiek piemērota atbilstoši pacientam. Ļoti biežs sarkomu iznākums ir amputācija. Amputāciju skaita samazinājums ir viens no rādītājiem, kas parāda, ka kompetenta diagnostika un ārstēšana komandā ir ļoti svarīga. Protams, ņemot vērā, ka sarkomas nav no biežākajiem audzēju veidiem, Latvijā šāds centrs nav līdz šim izveidots. Iespējams, ka pietiktu ar vienasarkomas centra izveidi Baltijā. Pašlaik par to noteikti ir jārunā, jo šādi pacienti ir. Jārunā, lai pacienti saņemtulabāko rezultātu, kāds ir iespējams, un lai diagnostika un ārstniecība būtu līdzvērtīga ar to, kāda tā ir jebkurā citā Eiropas Savienības valstī. Šobrīd mēs atpaliekam, tāpēc pašreizējo sistēmu ir nepieciešams sakārtot.

Kādu ziņu jūs vēlētos nodot Latvijas iedzīvotājiem saistībā ar konferenci un sarkomas ārstēšanu?

Es vēlos lūgt ārstiem, kuri pirmie saskaras ar pacientu – pārsvarā tie ir ģimenes ārsti – nosūtījumos ietvert maksimāli daudz informācijas un pacientus sūtīt veikt diagnostiku uz kompetenču centriem. Visa klīniskā informācija ir ļoti svarīga,bet īpašinozīmīgs ir tieši visu izmeklējumu kopums. Pacientiem dodoties uz papildus izmeklēšanu nepieciešams piekodināt ņemt līdzi visus iepriekš veiktos izmeklējumus.

Visa kopējā diagnostika ir interdisciplināra, tajā ir iesaistīti dažādu nozaru pārstāvji kas specializējas vienā novirzē. Šī ir pirmā reize, jautājums par sarkomas ārstēšanas sistēmas sakārtošanu tiek aktualizēts, un man ir liels prieks, ka tas tiek darīts!