Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons, kurš specializējies psihosomatikas jomā, ir pārliecināts, ka daudzu simptomu un slimību cēlonis meklējams nevis tikai orgānos, kas ir skarti – āda, sirds, plaušas, nieres, kuņģis utt., bet arī emocijās, ko veido mūsu smadzeņu limbiskā sistēma. Mēs būtu fiziski daudz veselāki, ja mācītos atpazīt savas emocijas, veselīgi tās izpaust un kopumā vairāk uzmanības pievērstu emocionālajai labsajūtai.

Lai sakārtotu ķermeni, jāsakārto galva

Mūsu organisms ir vienots veselums, kurā prāts, emocijas un ķermenis nepārtraukti mijiedarbojas. Psihosomatika ņem vērā to, ka starp smadzenēm un citām orgānu sistēmām pastāv bioloģiska saite, un pēta, kā emociju ietekmē mainās mūsu fiziskā veselība. Ir pierādīts, ka ilgstoši apspiestām emocijām ir tendence somatizēties jeb izpausties caur kādu ķermeņa simptomu, piemēram, galvas, vēdera vai muguras sāpēm, tāpēc nepietiek ārstēt tikai ķermeni. Ir jāsakārto arī galva un jāatrod cēlonis mūsu sliktajai pašsajūtai.

Emocijas ietekmē visas ķermeņa sistēmas

Ir teiciens, ka visas slimības sākas galvā. Sava taisnība tajā ir, jo mūsu nervu sistēma ir cieši saistīta ar endokrīno sistēmu un imūno sistēmu, kas mūs aizsargā un palīdz saglabāt labu veselību. Emocijas ir bioķīmisks process. Brīdī, kad jūtamies priecīgi, dusmīgi  vai nobijušies, mūsu ķermenī izdalās dažādas vielas, kas atstāj ietekmi uz visu ķermeni. Ir zināms, ka hronisks nemiers, dusmas un bailes palielina sirds un asinsvadu slimību risku, jo pastiprināti izdalās stresa hormoni (adrenalīns, noradrenalīns un kortizols), kas sašaurina asinsvadus, paaugstina spiedienu un rada artēriju sieniņu "nolietošanos". Piemēram, bērni, kas uzsāk bērnudārza gaitas, sāk slimot ne jau tāpēc, ka viņi pēkšņi būtu pakļauti vīrusiem. Ja vien bērns nedzīvo četrās sienās un apmeklē spēļu laukumus un lielveikalus, viņš visu laiku ir saskarē ar vīrusiem. Patiesais slimošanas iemesls ir emocionālie pārdzīvojumi – jauna vide, šķiršanās no mammas un tēta, kas rada papildu stresu organismam un tas vairs nespēj pretoties vīrusiem.

Nejūtība ir bīstama

Cilvēki izvairās no sastapšanās ar emocijām, jo nezina kā ar tām apieties. Viņi dara visu, lai neko nejustu, taču tas jebkuru emocionālu problēmu tikai vēl vairāk padziļina, nevis atrisina. Mums būtu jāpieņem, ka kaut ko just ir normāli. Veselības problēmas rodas nevis tāpēc, ka piedzīvojam negatīvas emocijas, bet tāpēc, ka tās neatpazīstam, ignorējam vai cenšamies apspiest. Mums no mazām dienām būtu jāmāca bērnus just un prast diferencēt dažādas emocijas. Nevajag kļūt pašdestruktīvam vai destruktīvam pret citiem, bet vajag saprast, kas radījis konkrēto emociju. Kad ieraugām cēloni, mēs varam uzņemties atbildību un kaut ko darīt, lai situāciju mainītu. Piemēram, ja pieaudzis cilvēks apzinās, ka viņu sadusmo tas, ka vecāki māca dzīvot, viņš var mainīt attieksmi, tikties retāk, ignorēt vecākus vai meklēt citu risinājumu.

Atbrīvoties no stereotipiem

Dažkārt pie mūsu emocionālās nejūtības vainīga ir audzināšana, kas radījusi dažādus greizus pieņēmumus, piemēram, ka vīrieši neraud vai ka labas meitenes nedusmojas. Vecāki mudina bērnus nebaidīties vai neskumt, kā rezultātā bērns iemācās bloķēt emocionālos impulsus, un tie ar laiku somatizējas. Lai atkal sāktu just, mums ir jāatbrīvojas no šiem stereotipiem un jāatļauj sev izjust visu emociju gammu. Pozitīva tendence vērojama attiecībā uz jaunajiem vecākiem. Viņi daudz vairāk nekā iepriekšējās paaudzes interesējas ar savu bērnu emocionālo veselību. Problēma ir vienīgi tajā, ka dažkārt jaunie vecāki aiziet otrā galējībā un satraucas par daudz, uzpūšot no mušas ziloni. Tai pat laikā vecākā paaudze turpina ārstēt simptomus, nevis strādā ar cēloņiem.

Medikamenti – jā vai nē?

Ne visas slimības var izārstēt tikai ar attieksmes maiņu. Ja slimība ir smagā formā, piemēram, smaga depresija, lai uzsāktu izmaiņas procesu, medikamenti ir vajadzīgi, jo pacientam nav resursu sākt kaut ko darīt. Pie vieglas trauksmes medikamenti ir kā spieķītis, kas uz brīdi ļauj justies labāk, taču cēlonis paliek neatklāts un dziļākā problēma - nerisināta. Brīdī, kad sastopamies ar kādu slimību, piemēram, hroniskām sāpēm vai sirds problēmām, ir vērts veikt visus medicīniskos izmeklējumus, lai izslēgtu nopietnas saslimšanas. Ja pašā orgānā cēlonis netiek atrasts vai kāda cita slimība netiek diagnosticēta, ir jādomā, ka simptoms, iespējams, saistīts ar mūsu psihoemocionālo stāvokli.

Jāstrādā ar sevi

Regulārs darbs ar sevi ir labākā slimību profilakse. Mēs varam to darīt paši, piemēram, lasot grāmatas vai apmeklējot seminārus, taču dažkārt mums var būt nepieciešama palīdzība no malas. Piemēram, ja cilvēks grib kaut ko mainīt, bet ir iestrēdzis, nav jācieš, bet  jāmeklē psihoterapeita palīdzība. Fakts, ka terapeiti taču ir "dārgi", mēdz būt tikai aizbildināšanās. Ir cilvēki, kuri cigaretēs un alkoholā iztērē daudz vairāk, nekā samaksātu par terapiju. Ja cilvēks patiešām ir motivēts kaut ko mainīt savā dzīvē, laiks, nauda un iespējas atrodas.