Psiholoģe: sastopot atkarības, labāk uztraukties nekā nosodīt (INTERVIJA)     

Saprast, vai cilvēks spēj kontrolēt tieksmi pēc kaut kā, pamanīt, vai cilvēks kontrolē procesus vai arī procesi jau kontrolē cilvēku, runāt godīgi, konkrēti un tieši – tas varētu būt sākums risinājumiem ar atkarīgu cilvēku, kurš var arī kļūt par bērna vecāku.  

Jauna sieviete ar narkotiku atkarību ievietoja zīdaini glābējsilītē, jo viņai bērns traucēja doties uz ballīti. Tā bija viņas prioritāte tajā brīdī, bet bērns bija šķērslis. Tieši tālab viena no glābējsilīšu projekta podkāstu seriāla “Redzēt plašāk” epizodēm ir par atkarībām, kā tās atpazīt, kā pamanīt to brīdi, kad atkarība pārņem dzīvi, un ko darīt, ja šāda problēma ir pašam vai kādam draugam vai paziņam. Šis podkāsts nav par Glābējsilīti. Tas ir par to, kā ieraudzīt, kad kādam ir grūti, kā palīdzēt, pirms grūtie brīži kļuvuši par krīzi, un,kā palīdzēt, lai cilvēks nenonāktu līdz tik izšķirošiem lēmumiem kā bērna atstāšana.  

Elīna Brila, psiholoģe ar vairāku gadu pieredzi atkarību mazināšanas jautājumos, skaidro, kālab ir būtiski turpināt runāt par atkarību ar jauniešiem: “Es atsaukšos uz saviem kolēģiem, kuri pusaudža un jaunieša vecumposmu salīdzina ar tādu kā sietu, kuram visi tiek sijāti cauri. Labā ziņa ir tā, ka lielākā daļa no jauniešiem veiksmīgi tiks cauri, bet tomēr būs kāds, kurš aizķersies. Kurš tas būs, mēs nezinām. Tāpēc uzmanību ir jāpievērš un jāmēģina uzrunāt visus, lai mazinātu riskus. Tieši tālab mēs gadu no gada turpinām runāt ar jauniešiem. Mēs vienkārši gribam panākt, lai jaunieši veiksmīgi tiek cauri tam vecumposma sietam, neaizķeroties. Jo aizķeršanās nozīmē gan atkarības, gan pārtrauktas mācības, gan neplānotas grūtniecības, gan citus zaudējumus, kas var ievērojami samazināt jauniešu iespējas nākotnē. Un atcerieties, šobrīd jūs esat vecumā, kad jūs sakāt “jā” lietām, kurām pēc desmit gadiem, visticamāk, teiksiet “nē”.” 

Kas īsti ir atkarība?  

Šī ir tēma, kam aktualitāte nezūd, tā ir vienmēr aktuāla. Speciālistiem izskatās, ka šī aktualitāte nezūd, tikai maina formu. Atkarību var definēt dažādi, bet, vienkārši runājot, tas ir process, ko cilvēks veic, pazaudējot kontroli, esot noliegumā par to, ciešot. Cieš sociālā dzīve un ģimene, paša cilvēka emocionālā sfēra. Mēs parasti sakām – nevis cilvēks kontrolē vielas vai procesus, bet vielas un procesi sāk kontrolēt pašu cilvēku. Sākotnēji diemžēl pats cilvēks to neredz.  

Es praksē neesmu redzējusi nevienu gadījumu, kad atkarībām būtu viens cēlonis. Aicinu iedomāties picu, uzzīmēt prātā riņķi, sadalīt pa šķēlītēm un tad katru no picas šķēlītēm iztēloties kā vienu no iemesliem, kāpēc konkrētais cilvēks ir kļuvis no kaut kā atkarīgs. Tie cēloņi var būt saistīti gan ar ģenētiku, gan sociālo iemācīšanos ģimenē, gan vides ietekmi, piemēram, draugi, paziņas, mācību iestāde, kurā tas notiek. Tās var būt attiecību problēmas, saslimšanas, nepārvarētas krīzes, zaudējumi. Ļoti daudz iemeslu, kas var būt par cēloni atkarībām. Jā, cēloņus vairs nevar atcelt vai novērst, bet ir ļoti palīdzoši, ja cilvēkam veidojas izpratne, kāpēc ar viņu tā ir noticis. 

Kas notiek ar domāšanu?  

Ne vienmēr cilvēki pietiekami apzinās un saprot, vai tā jau ir atkarība vai problemātiska uzvedība. Ja mēs runājam par jauniešiem, visbiežāk tā ir problemātiska uzvedība – viņi eksperimentē, kaut ko testē, mēģina iekļauties vai tieši otrādi – mēģina sevi mierināt par nespēju iekļauties vai citiem procesiem dzīvē, kur kaut kas neizdodas. Par atkarību mēs runājam tad, kad cilvēks nespēj kontrolēt tieksmi, piemēram, pārtraukt spēlēt kādu videospēli vai lietot kādu vielu. Viņš to vienkārši nevar.  

Atkarība ietekmē tā saucamo atalgojuma sistēmu smadzenēs, kas piemīt mums visiem. Tas ir smadzeņu kopums, ļoti mazs, apmēram zirņa lielumā, kas nosaka, ka mēs izjūtam prieku un gandarījumu par kaut ko, ko mēs piedzīvojam. Tās var būt gan ļoti labas lietas, gan negatīvi vērtējamas lietas, piemēram, vielu lietošana. Ir ļoti svarīgi saprast, ka smadzenes ir vienīgais orgāns mūsu ķermenī, kurš meklē īsceļus, negrib piepūlēties. Ja mēs smadzenēm parādām kaut kādu uzvedību, kaut kādu iespēju gūt gandarījumu, smadzenes izveido īsceļu – es to gribu vēl, es to gribu atkārtot. Tieši šī izjauktā, nedabiskā gandarījuma gūšana ir pats galvenais, kas notiek ar cilvēku, kad viņš lieto vielas vai veic atkarības procesus. Es jauniešiem reizēm stāstu šādi – tu esi iemācījis savām smadzenēm ko tādu, ka tev tagad ir jācīnās pašam pret savām smadzenēm. Mums ir iedots fenomenāls dators jeb rīks, smadzenes, bet mēs to varam sabojāt tik ļoti, ka tās sāk pretdarboties pret tevi.  

Labā ziņa ir, ka smadzenes ir ļoti plastisks orgāns, kas iemācās kādu negatīvu darbību caur atkārtošanu, un tieši tāpat smadzenes var “atmācīt” no tā. Ko jādara? Atmācīties jeb beigt, piemēram, smēķēt, nozīmē, ka ik dienu tev ir jāatkārto nesmēķēšana. Smadzenes pamazām, caur daudzkārtējiem atkārtojumiem iemācīsies, ka jaunais normālais ir kaut ko nelietot vai kaut kādu procesu neveikt.  

Kā iespējams palīdzēt? 

Mans ieteikums ir – neiet apkārtceļus, nemēģināt runāt caur puķēm, bet runāt ļoti konkrēti un tieši. Piemēram, ja es redzu, ka cilvēkam ir kādas grūtības, tad es viņam saku: ”Es redzu, ka tu esi sācis bieži lietot alkoholu. Es uztraucos par tevi. Ko tu pats domā par to, ka tev tagad sanāk tik bieži to darīt?” Apmēram šādā veidā. Jums nav nekas jāizdomā, jums jāmēģina būt tādam kā spogulim un teikt tieši to, ko jūs redzat, dzirdat, jūtat vai saprotat. Nebaidīties teikt: “Es esmu pamanījis, ka tu laikam ar kaut ko netiec galā, ka tu biežāk lieto.” 

Mums nereti dzīvē pietrūkst drosmes būt tiešākiem un runāt, nevis ilgstoši iekšēji dusmoties vai pārdzīvot, klusējot vai ejot aplinkus ceļus, vai izslēdzot šo cilvēku no savas dzīves. Varbūt tieši viena forša, godīga saruna būtu pastiprinājusi draudzības saites, nevis tās izbeigusi. Parasti, ja mēs cilvēku nenosodām, bet runājam par to, ko es redzu vai jūtu, cilvēki reaģē veselīgi. Ir atšķirība, vai sakām: “Tu dzer ļoti daudz!” vai: “Es redzu, ka tu bieži dzer, es uztraucos!” Tad nav pamata dusmoties, jo es runāju par sevi, par to, ko es redzu, un runāju par savām sajūtām, ka man ir uztraukums.  

Kur meklēt palīdzību atkarību gadījumā? 

• 116 123 – Valsts apmaksāts diennakts bezmaksas krīžu tālrunis
• 116 111 – Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunis  
• 27 72 22 92 vai 67 22 29 22 – Rīgas diennakts krīzes tālruņi  
• 67 03 73 33 – atbalsts atkarības problēmu risināšanā
• 29 32 32 02 – psiholoģiskā atbalsta tālrunis azartspēļu atkarīgajiem 

Visu interviju ar Elīnu Brilu, psiholoģi ar ilggadēju pieredzi atkarību mazināšanas jautājumos skatiet podkāsta “Redzēt plašāk” epizodē “Atkarības”: https://ej.uz/redzēt_plašāk_atkarības 

Citas “Redzēt plašāk!” epizodes – “Veselība, arī seksuālā”, “Vardarbība”, “Nabadzība un atstumtība”, “Psihoemocionālā veselība” – skatiet Youtube un Spotify: https://ej.uz/redzēt_plašāk  

Podkāsts “Redzēt plašāk” radīts, lai veicinātu jauniešu spēju rīkoties grūtībās, atbalstīt vienam otru un pieņemt atbildīgus lēmumus savā dzīvē. Podkāstā tiek runāts par  dzīvi – arī tās grūtībām un par to, kā sevī un citos atpazīt krīzes brīžus, kad nepieciešama palīdzība. Piecas podkāstu tēmas ir izvēlētas, apzinot galvenos zināmos iemeslus, kālab “Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai” ir atstāti zīdaiņi.  

Projekts “Redzēt plašāk” tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros. Par materiālu saturu atbild projekta īstenotājs biedrība “Saknes” un “Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai”.