Profesore Ancāne: Tikai laimīgiem vecākiem var izaugt laimīgi bērni!
Strīdi ģimenē, agrīna māmiņu atgriešanās darbā, autoritāra tēva uzvedība, ilgstoša atšķirtība no vecākiem, bērna fiziska un emocionāla atstumšana ir tikai daži no iemesliem, kas būtiski ietekmē ne vien bērna psihoemocionālo, bet arī fizisko veselību, atstājot nopietnas sekas uz bērnu jau pieaugušā vecumā.
"Nav noslēpums, ka vesels, laimīgs, savus talantus un potences realizēt spējīgs pieaugušais nāk no bērnības. Turklāt vēlams, lai šī bērnība būtu pēc iespējas mierīgāka, bez smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Šo tēmu RSU Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas un katedras ārsti ir aktualizējuši jau ilgāku laiku un mēs ļoti priecājamies par kopsadarbību ar pediatriem," stāsta RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, ārste–psihoterapeite, profesore Gunta Ancāne.
Pētījumi apliecina, ka emocionāls dis-stress bērnībā automātiski nozīmē, ka, būdams pieaudzis, bērns vairāk slimos ar dažādām mentālām un fiziskām saslimšanām. Vislielāko dis-stresu bērniem rada strīdi ģimenē, kuru laikā bērns jūtas emocionālā diskomfortā. Bērniem rodas bailes, jo viņiem ir grūti saprast, kas notiek ģimenē. Tas savukārt rada izmisumu, kas bieži tuvojas panikai, īpaši, ja vecāki strīda karstumā izmet jautājumu par to, pie kura no vecākiem bērns vēlēsies dzīvot gadījumā, ja vecāki vairs nedzīvos kopā. Pat, ja vecākiem tā nešķiet, viņu strīdi bērniem ir ļoti smags pārdzīvojums.
"Tāpat jāizceļ mātes atsākšana strādāt bērna pirmā dzīves gada laikā. Diemžēl mēs mēdzam aizmirst, ka bērns nav plīša lācītis, viņam ir milzīgas vajadzības pēc otra cilvēka klātbūtnes. Pretējā gadījumā var izaugt tikai mauglis," uzsver profesore Gunta Ancāne. Savukārt autoritāra uzvedība no tēva puses automātiski ģimenē ievieš zināmu sadomazohistisku attiecību modeli.
Lai bērni nenonāktu dis-stresā, svarīgs bērnu attīstības priekšnoteikums ir attiecības un patīkamas izjūtas. Vēlāk šīs sajūtas pārvēršas par nosacījuma refleksu, ka bērniem ir patīkami būt kopā ar cilvēkiem. Tādējādi bērniem tiek ielikti pamati psihiskajai veselībai, lai viņi nebūtu tā saucamie biklie, nedrošie, kautrīgie cilvēki, bet viņi augtu droši, par sevi pārliecināti un pašcieņas pilni.
Vecākiem ir svarīgi apzināties - ja bērns jūtas atstumts (emocionāli un fiziski) no sev svarīgiem cilvēkiem, tad bērnam veidojas hronisku sāpju sindromi, kas var būt hroniskas sāpes un tādi simptomi kā miega traucējumi, urīna nesaturēšana naktī, biežas vēdera un galvas sāpes, uzmanības un koncentrēšanās traucējumi.
"Tāpat bērna smadzenēs ierakstās visi emocionālie pārdzīvojumi – viss patīkamais, jaukais, kas var būt, atrodoties mīlošas mammas rokās, gluži tāpat kā viss nepatīkamais, nonākot tādas mammas rokās, kuras iekšējā pasaulē nav vietas šim bērnam un viņa vajadzībām. Diezgan bieži otrajā gadījumā bērni tiek vesti pie pediatra vai psihosomatologa – psihoterapeita ar sūdzībām par hroniskām galvas un vēdera sāpēm, miega traucējumiem, urīna nesaturēšanu vai hroniskām locītavu sāpēm un tā rezultātā ārsti nonāk pie secinājuma, ka visas šīs problēmas patiesībā ir izraisījušas ilgstošas emocionālas sāpes," norāda profesore.
Ancāne atgādina, ka pieaugušie veido vidi, kura ir vai nu emocionāli patīkama vai emocionāla dis-stresa pilna. Lai nodrošinātu emocionālo labsajūtu, bērnam ir svarīgi just, ka viņa vecāki jūtas priecīgi un laimīgi. Cilvēki, kuri dara to, ko vēlas, un īsteno savus mērķus, ir daudz konstruktīvāki, kā rezultātā viņiem neatliek laika dzīvot dis-stresā un radīt to saviem bērniem. Vecāki, kuri nespēj priecāties un baudīt, pārsvarā ir īgni, neapmierināti, sarūgtināti un pilni ar savu personīgo dis-stresu, kā rezultātā tas izpaužas pret bērnu, un bērns jūtas atraidīts.
Tāpat vislielākā emocionālā trauma var rasties tad, ja bērniem neizdodas iepatikties, izsaucot otrā cilvēkā empātisku atbildes reakciju. Tad tādas emocijas kā dziļš, pārpludinošs kauns, absolūta sliktuma sajūta un noraidījums iegulstas bērna personības pamatos. Šāds bērns pusaudža vai pieauguša cilvēka vecumā apzināti vai nepazināti jutīsies kaut kādā ziņā sliktāks par citiem, kā arī atstumts.
"Sabiedrībā bieži vien dzirdams, ka vecāki sūdzas - bērns skolā nespēj iegūt labu atzīmi, lai gan mājās viņš visu zina. Diemžēl nespēja iziet klases priekšā nāk no mājām. Esot mājās, kur ir mazliet mazāks dis-stresa līmenis, bērns var kaut ko vairāk. Šīs jūtas, ja tās nāk no mājām, pārpludina bērna psihi un tās darbību apstādina," stāsta Ancāne.
Tāpat profesore aicina vecākus pārdomāt jautājumu par jūtīgajiem bērniem. Jūtīgie bērni ir tie paši bērni, kas dzīvo hroniskā dis-stresā un kuru saslimšanas dažādu faktoru dēļ nesomatizējas, taču viņu dis-stress nāk ārā caur emocionāliem simptomiem. Diemžēl vecākiem ir vieglāk pateikt – viņš ir jūtīgais bērns, jo līdz ar to vecāki var par savu bērnu labsajūtu nedomāt, bet pievērsties paši savam komforta stāvoklim un tā uzlabošanai.
"Jo vairāk neveiksmju cilvēkam rodas bērnībā, jo biežāk cilvēks sāk justies neveiksmīgs, atstumts, ļoti satraucies, kauna vai vainas pilns. Viņš arvien vairāk pakļausies dažādām dis-stresa situācijām, aktualizējot mazvērtības sajūtu. Jo augstāka būs bērnu pašvērtība, jo spēcīgāks tas jutīsies, tiekot galā ar jaunu stresa situāciju. Mūsdienās, kad katram ir savas grūtības, vienīgais, kas patiešām ir vajadzīgs, ir laba psihiskā veselība - pirmkārt, vecākiem, kuri to var nodot saviem bērniem. Protams, arī vecākiem nav viegli, jo nav jau vienas mācību iestādes, kurā apgūt nepieciešamās zināšanas par bērnu audzināšanu un no kuras droši izsoļot laukā, apgalvojot, ka tagad zināsim, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Taču ir jāsaprot, ka bērniem emocionāla vecāku klātbūtne ir ļoti nozīmīga un ar savu piemēru viņi bērniem parāda, kā reaģēt dažādās stresa pilnās situācijās. Galvenais ir atcerēties – neveiksmes notiek un notiks, taču nevajadzētu ļaut tām izkropļot savu un savu bērnu paštēlu," uzsver profesore.
