Raksta autore: Zane Gaile, Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts

Katra mazuļa ienākšana ģimenē ir laimes un rūpju apvīta. Taču ir bērniņi, kuri prasa īpašu uzmanību, jo dažādu apstākļu dēļ nākuši pasaulē agrāk par dabas nolikto laiku. Ne vienmēr jaunie vecāki tam ir gatavi, un ir jāmeklē iespējas, kā veicināt mazuļa attīstību, tostarp arī speciālistu palīdzība.

Attīstība – uzlabošana, izaugšana, evolūcija, secība, izplaukšana. Attīstība nozīmē pakāpenisku bērna slēpto spēju atvēršanos. Tas ir darbs, ko veic pats bērns pareizu apkārtējo stimulu ietekmē.

Attīstību ietekmē nervu sistēmas nobriedums. Nobriešanas procesā nervu sistēmas struktūra un funkcijas pakāpeniski pilnveidojas, līdz sasniedz pieaugušā formu. Bērnam jāiziet cauri visām attīstības stadijām un katrā no tām jāiegulda sevi. Ir svarīgi, lai vecāki pieņemtu un saskatītu priekšlaikus dzimušo bērnu tādu, kāds viņš ir, nevis nemitīgi viņu salīdzinātu ar to, kādam viņam būtu jābūt attiecīgajā vecumā.

Bērna attīstība līdz patstāvīgai staigāšanai

Zīdaiņa agrīnās un vienkāršās kustības mainās un kļūst daudzveidīgākas un kompleksākas. Iepriekšējie sasniegumi pakāpeniski tiek aizvien pārveidoti, pārstrādāti un pielāgoti smalkākiem un vairāk selektīviem kustību paraugiem un prasmēm. Visstraujākās pārmaiņas notiek pirmajos 18 mēnešos, kuru laikā tiek sasniegti paši svarīgākie attīstības robežstabi. Bērns ir spējīgs piecelties pret gravitācijas spēku, staigāt, jau sasniedzot zināmu stabilitāti, un izmantot rociņas dažādu darbību veikšanai, lai gan vēl diezgan neveikli. Līdzsvara un roku prasmju uzlabošanās samērā strauji turpinās līdz apmēram triju gadu vecumam. Bērns mācās staigāt ātrāk un ar mazāku atbalsta laukumu, skriet, patstāvīgi paēst, ar vecāku palīdzību apģērbties un izģērbties, mācās spēlēties ar rotaļlietām un runāt.

Visiem bērniem ir apmēram vienāda attīstības secība, bet temps var būt atšķirīgs (skat. 1. tabulu).

Autors: tabula_arsts_lv

1. tabula. Pirmā dzīves gada motorās attīstības robežpunkti atbilstoši psiholoģes Nensijas Beilijas izveidotajai zīdaiņu motorās attīstības skalai

Pirmajos trijos mēnešos zīdainis mācās centrēt galvu viduslīnijā, pagriezt to uz vienu un otru pusi, guļot uz vēdera, attīsta prasmi pacelt galvu, ieņemt apakšdelmu balstu.

Orientācija uz viduslīniju atļauj saplūst kopā acu un roku funkcijām, kuras abas nodrošina izpēti. Guļot uz muguras, bērns lielu daļu laika pavada, spēlējoties ar rokām un kājām. Ja zīdainis spēlējas ar savām rokām, dod sensoro kairinājumu caur savām pēdām un izpēta savu ķermeni, uzlabojas viņa ķermeņa shēmas izpratne, kas sagatavo vēlākām aktivitātēm. Trīs, četru mēnešu vecumā sākas apzināta tveršana.

Trīs līdz sešu mēnešu vecumā zīdainis turpina uzlabot galvas un rumpja kontroli pār gravitāciju, veidojas līdzsvara reakcijas, kas palīdz veikt pagriezienus no muguras uz vēderu un atpakaļ un pacelšanos plaukstu balstā, guļot uz vēdera.

Sešu līdz deviņu mēnešu vecumā uzlabojas ķermeņa stabilitāte, roku un kāju kustību kontrole, līdzsvara un aizsargreakcijas, rezultātā attīstās līšanas kustības un notiek tālāka vertikalizācija – vispirms četrrāpus un sēdus ar atbalstu pozās, tad piecelšanos kājās.

Vidēji deviņos līdz 10 mēnešos bērns aktīvi ieņem stabilu sēdus pozu. Zaudējis līdzsvaru, ar atbilstošu kustību viņš to atkal atjauno. Viņš var labi pagriezt ķermeni ap savu asi, droši balstās ar rokām sev priekšā, sānis, kā arī uz aizmuguri. Zīdainis rāpo uz plaukstām un ceļiem vai plaukstām un pēdām. Viņš pāriet no rāpošanas uz sēdēšanu un atpakaļ uz rāpošanu.

Vidēji 12–13 mēnešu vecumā bērns sāk patstāvīgi staigāt. Bērniem, kas vēl paši nestaigā 18 mēnešu vecumā, iesaka veikt izmeklējumus, lai izslēgtu slimību radītus traucējumus un noskaidrotu iemeslu.

Priekšlaikus dzimušu bērnu attīstības novērtēšana

Pēc Pasaules Veselības organizācijas definīcijas, par iznēsātu grūtniecību uzskata grūtniecību, kas ilgst 260–293 dienas jeb 37–41 nedēļu, par neiznēsātu – ja bērns piedzimst līdz 37. grūtniecības nedēļai jeb pirms 260. dienas. Par ļoti mazu iznēsāšanas laiku uzskata laiku, kas mazāks par 32 nedēļām, ekstrēmi mazs – ja grūtniecība ilgst mazāk nekā 28 nedēļas.

Ja bērns piedzimst 40 nedēļas pēc olšūnas apaugļošanās, viņa hronoloģiskais vecums ir nulle, faktiskais – 40 nedēļas. Priekšlaikus dzimušam bērnam, kurš dzimis 28 grūtniecības nedēļās, hronoloģiskais vecums arī ir nulle, bet intrauterīnais jeb faktiskais vecums var būt tikai 28 nedēļas. Papildus ekstrauterīnais laiks jeb laiks ārpus mātes organisma, ko iegūst priekšlaikus dzimušie bērni pēc piedzimšanas, nekādā veidā nepaātrina viņu attīstību. Lai apkārtējās vides apstākļi un notikumi spētu kaut kādā veidā ietekmēt zīdaini, jābūt sasniegtai noteiktai nobrieduma pakāpei. Tāpēc, lai izvērtētu priekšlaikus dzimuša bērna attīstību, ārsts veic mazuļa vecuma korekciju atbilstoši grūtniecības nedēļai, kurā viņš piedzimis.

Priekšlaikus dzimušu bērnu attīstība drīzāk ir gaidāma atbilstoši koriģētajam vecumam jeb vecumam, kas piemērots neiznēsātībai, nekā hronoloģiskajam vecumam. Piemēram, zīdainim, kurš dzimis 32 nedēļās, bet pēc hronoloģiskā vecuma ir sešus mēnešus vecs, iespējams, motorās prasmes būs tuvākas līmenim, kāds ir raksturīgs četru mēnešu vecumā. Priekšlaikus dzimušu bērnu attīstības temps bieži ir mazāk prognozējams nekā laikā dzimušiem, jo viņiem raksturīgi attīstības atpalikšanas un panākšanas periodi. Vecuma korekcija tiek veikta līdz pusotra vai divu gadu hronoloģiskajam vecumam.

Neiznēsāta bērna poza un kustības

Pārsvarā bērniem, kas dzimuši vairāk nekā dažas nedēļas priekšlaikus, viņu koriģētajā vecumā, salīdzinot ar tāda paša vecuma laikus dzimušiem, ir vērojamas papildu atšķirības attīstībā. Priekšlaikus dzimušiem, salīdzinot ar laikā dzimušiem, ir vispārēji zemāks gan pasīvais, gan aktīvais muskulatūras tonuss jeb muskuļu rezistence pret iestiepumu. Šī vispārējā hipotonija ir atkarīga no neiznēsātības pakāpes.

Pirmajos mēnešos priekšlaikus dzimušam bērnam var novērot vairāk ekstensijas (iztaisnošanos) un grūtības kustēties, pārvarot gravitāciju, nekā laikā dzimušam. Ja dominē iztaisnojošo jeb ekstensoru muskuļu tonuss, tas var izpausties kā tendence pārlieku iztaisnot kaklu.

Smaguma spēka iespaidā, kas iedarbojas vertikāli, zīdainis ir kā "izplūdis", ja viņu nogulda uz pamata. Tā iespaidā var veidoties asimetriska poza un arī galvas deformācija.

Zemā saliecējmuskuļu tonusa dēļ tiek traucēta arī iztaisnotājmuskuļu tonusa normāla attīstība, kā arī neveidojas saliecējmuskuļu un iztaisnotājmuskuļu tonusa līdzsvars, kam ir nozīme, lai nodrošinātu galvas stāvokli viduslīnijā, tveršanu, abpusēju roku darbību. Savukārt samazinātās tveršanas prasmes neļauj pilnvērtīgi attīstīties ķermeņa apzināšanās un izpētes prasmēm.

Kāda izolēta attīstības aizkavēšanās vai viena patoloģiska pazīme ne vienmēr norāda, ka bērnam ir ievērojamas problēmas, jo priekšlaikus dzimušo augšana un attīstība norisinās dažādos tempos. Priekšlaikus dzimušam bērnam agrīnā atveseļošanās periodā var arī būt nervozas kvalitātes kustības. Šīs agrīnās atšķirības ne vienmēr liecina par deficīta parādīšanos un var pazust, tomēr dažas ir saistāmas ar ilgtermiņa problēmām, tāpēc ārsts tās rūpīgi izvērtēs un regulāri kontrolēs.

Psihosociālās vides loma

Ja vecāki pārlieku cenšas bērnu aizsargāt un pasargāt, tas var ietekmēt gan fizisko, gan sociālo attīstību. Pārspīlētas bailes no bērna saslimšanas var būt cēlonis pārlieku lielai uzmanībai un vienveidīgai aprūpei, kas zīdainim neļauj attīstīt interesi rotaļāties vai koncentrēties uz rotaļlietām. Ja māte savu bērnu uztver kā vārgāku, vieglāk ievainojamu un mazāk spējīgu, tad, iespējams, viņa būs uzbāzīgāka un valdonīgāka attiecībās ar bērnu nekā māte, kuras bērnam nav attīstības riska faktoru un kura tiecas sekot sava bērna iniciatīvai, kā arī sniedz konstruktīvākas atgriezeniskās instrukcijas.

Bērniem augot, apkārtējās vides faktori sāk aizvien vairāk ietekmēt mazuli, un mazinās perinatālo faktoru (dzimšanas svars, gestācijas vecums, dzimums, asfiksija, mākslīgā plaušu ventilācija, galvas smadzeņu bojājumi) ietekme uz bērna turpmāko attīstību.

Raksta avots: http://arsts.lv/jaunumi/zane-gaile-priekslaikus-dzimusu-bernu-attistiba