Pneimokoku infekcijai būtiskākās riska grupas ir mazi bērni un seniori, kuriem arī, skatoties no valsts izdevīguma, iespējams, vakcinācija būtu izdevīgāka nekā ārstēšana.

Taču šogad ārstiem nācies sastapties ar visai smagu gadījumu, kurā pacientei vēl tālu līdz seniora vecumam, kas liecina, ka šī infekcija var būt bīstama arī ārpus klasiskām riska grupām, intervijā pastāstīja Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra pneimonologs Rūdolfs Vilde.

Kurām sabiedrības grupām no pneimokoku infekcijas jāuzmanās visvairāk?

Pneimokoku infekcijas gadījumā īpašas riska grupas ir mazi bērni, tad pretēji maziem bērniem arī veci cilvēki un vēl pacienti ar hroniskām, jau esošām, slimībām, kuru dēļ ir vājināta imunitāte. Tāpat riska grupa ir arī cilvēki, kuri sava veselības stāvokļa dēļ ir imūnsupresēti (ar nomāktu imunitāti). Cilvēki var būt imūnsupresēti savu saslimšanu dēļ vai kādreiz arī ārstēšanas dēļ. Tādi, piemēram, ir pacienti, kas saņem ķīmijterapiju, ārstējot no vēža, vai smagu nieru slimību, citkārt arī reto plaušu slimību pacienti saņem imūnsupresiju kā daļu no ārstēšanas.

Lūdzu, atgādiniet, kas īsti ir pneimokoki un kā tie darbojas?

Pneimokoks ir viena no baktērijām, kas var ierosināt, piemēram, plaušu karsoni, un tā mums apkārt ir visu laiku, un to ieelpot varam jebkurā brīdī. Bet esamība riska grupā vai ārpus tās arī iespaido to atšķirību, ka kāds pneimokokus ieelpos, bet viņam nekas nenotiks. Viņš ieelpos, izelpos un dzīvos tālāk, bet citam attīstīsies pneimokoku infekcija, kurai viena no smagām izpausmēm var būt plaušu karsonis, kas kādreiz var būt visai smags un prasīt ārstēšanu slimnīcā. Konkrēti senioriem risks ir lielāks tāpēc, ka, ritot gadiem, imūnsistēmas darbība izmainās, proti, vecumā imūnsistēma kļūst aktīvāka, bet nepareizā veidā. Katra nozīmīgāka vai nenozīmīgāka lieta spēj to aktivizēt, bet tās darbība nav mērķtiecīga un efektīva. Notiek tā it kā imūnsistēma šauj ar lielgabalu pa zvirbuli un bieži aizšauj garām, līdz ar to tieši imunitātes aktivizācija nes lielāku risku nekā labumu. Tas arī ir tas, kas kādreiz varētu novest līdz sepsei seniora vecumā, kamēr jauns cilvēks plaušu karsoni pārstaigātu mājās.

Kāpēc senioru gadījumi liek vairāk satraukties?

Seniori droši vien ir tā grupa, kura paslīd garām ne tikai vakcinācijai, bet arī zināmai prevencijai, jo cilvēki, kam ir hroniskas slimības, tomēr ir salīdzinoši regulārā ārsta uzraudzībā, kamēr seniors, kurš ikdienā jūtas labi, sevi nesaredz kā daļu no riska grupas, tāpēc seniorus nepieciešams īpaši uzsvērt. Biežākās komplikācijas ir atkarīgas no tā, kā attīstās un norit slimība katram konkrētam pacientam. Komplikācijas var būt lokālas, un, kad plaušu karsonis izplatās tālāk uz plaušu apvalkiem un pleirām, var attīstīties iekaisums, kas var sastrutot, un tad var būt nepieciešams operēt. Bet kādreiz pats plaušu bojājums var visu organismu novest dziļi ievainojamā stāvoklī, kad plaušu iekaisums ir smags un ilgs, un cilvēkam ir nepieciešama ārstēšanās slimnīcā, skābekļa atbalsts, varbūt plaušu mākslīgā ventilācija, un tad jau cieš viss organisms, jo pacients to laiku pavada gultā, zūd muskuļu masa, un veiksmīgas izveseļošanās gadījumā ir jārēķinās ar rehabilitācijas periodu un paliekošām sekām, ka dzīve tik aktīva vismaz uz laiku nevarēs būt. Vienmēr ir arī risks, ka attīstās sepse, kas arī ar mūsdienu ārstēšanas metodēm gana bieži beidzas letāli.

Un kā vakcīna darbojas?

Protams, ka simtprocentīgi pilnībā pasargāt no saslimšanas vakcīna nevar, bet tā sagatavo imūnsistēmu iespējamai saskarei ar pneimokoka baktēriju, un tas ir īpaši svarīgi tajā aspektā, ka cilvēkam gadu gaitā imūnsistēma izmainās, tā ir gatava strauji uz kaut ko reaģēt, bet ne īsti pareizā veidā, taču ar vakcīnas palīdzību imūnsistēma ir iepriekš iepazīstināta ar šo mikroorganismu, tā iemācas viņu atpazīt, un, sastopot attiecīgo īsto baktēriju, imūnsistēma labāk sapratīs, ko darīt, un tas pasargā no smagas slimības gaitas.

Kā jūs vērtējat pneimokoka vakcīnas pieejamību un nepieciešamību senioriem, kuriem šīs vakcīnas nav valsts apmaksātas?

Nepieciešamību jau nosaka medicīniskā realitāte, un senioriem tā ir nepieciešama. Protams, tas, ka pneimokoku vakcīna nav apmaksāta, ietekmē, vai cilvēks tiešām izvēlēsies to saņemt. Es domāju, ka riska grupu vidū, tajā skaitā arī senioriem, vakcinācija pret gripu un vakcinācija pret pneimokokiem tiek ieteiktas aptuveni vienādi, tomēr gripas vakcinācijas aptvere ir augstāka, un tas ir tāpēc, ka riska grupas var to saņemt ar atvieglojumiem vai dažos gadījumos vispār bez pašu piemaksas, līdz ar to pieejamību, protams, ietekmē tas, vai cilvēkam pašam no saviem līdzekļiem ir jāsedz pilna vakcīnas cena. Turpinot par cenām no valsts skatpunkta, ar slimnīcām norēķinās pēc cita principa, taču aptuvenās aplēsēs, ja tiek ārstēta pneimonija ar smagām komplikācijām, tad tā summa ir ap 5000 eiro, un tas vēl neatspoguļo visas izmaksas, jo jāpieskaita antibiotikas, kuras izmanto pie smagām pneimonijām un kuras divām dienām izmaksās aptuveni 60 eiro, kam jāpieskaita personāla izmaksas, ēdināšana slimnīcā, un, ja pacients ir strādājošs cilvēks, tad jāatskaita laiks, kurā viņš nav bijis darbā, proti, virkne netiešo izmaksu un zaudējumu. Summējot visu, ko rada slimošana, protams, var teikt, ka jebkuru profilaksi apmaksāt ir ekonomiski izdevīgāk, nekā ārstēt sekas.

Varbūt jums ir kāds piemērs no realitātes ikdienas praksē?

Jā, ir viens nesens piemērs, kurš ir diezgan interesants. Parasti mēs domājam primāri par riska grupām, par pacientiem ar hroniskām slimībām, par senioriem, bet šogad jau esam ārstējuši vēl gados jaunu pacienti – pat ne 40 gadus vecu, kurai pneimokoku izraisīta pneimonija noritēja smagi ar iekaisuma pāriešanu uz plašu apvalku, uz pleiras telpu, kas prasīja arī operāciju un pēc tam vēl vienu atkārtotu operāciju, tad ārstēšana reģionālajā slimnīcā aizņēma divas nedēļas, bet pēc tam vēl mēnesi Stradiņa slimnīcā Rīgā. Un, protams, šajā laikā un vēl kādu laiku arī pēc tam viņa bija darbnespējīga. Šis gadījums parāda, ka pneimokoku infekcija var būt bīstama ne tikai riska grupām, kā mēs to klasiski sagaidām, bet dažkārt arī jaunam, citādi veselam un līdz šim neslimojošam, cilvēkam, rezultējoties ar mēnesi slimnīcas gultā un divām operācijām.