Piodermija attiecas uz jebkuru ādas piogēnu infekciju, un visbiežāk, atsaucoties uz bakteriālām ādas infekcijām, ko izraisa strutas radošie mikroorganismi (streptokoki, stafilokoki). Ādas infekciju slimības rodas, mikrobiem iekļūstot dziļāk ādā, ko veicina dažādas ādas traumas un citi faktori. Izsitumi var parādīties tikai ādas virskārtā vai arī dziļāk, izraisot audu noārdīšanos ādas dziļākajos slāņos, kā arī čūlu veidošanos.

Cēloņi

Slimības rodas, mikrobiem iekļūstot dziļāk ādā, ko veicina dažādas ādas traumas, arī netīrība, apsaldēšanās vai, gluži pretēji, pārkaršana, kā arī iekšējās sekrēcijas dziedzeru un vielmaiņas slimības, fokālā infekcija, hroniskas aknu, kuņģa un zarnu slimības. Iedalījums pēc izraisītāja: streptodermija un stafilodermija.

Streptodermijas inficēšanās risks pastāv, atrodoties drūzmā, ja ir nepietiekams uzturs, cukura diabēts, tāpat arī nodarbojoties ar kādu sporta veidu, kur ir nepieciešams kontakts ar citiem cilvēkiem; arī no sīkām brūcēm ādā, piemēram, odu kodumiem, ekzēmas, kašķa vai herpēm.
Hroniskā streptodermija parasti rodas uz apakšstilba pēc noberzuma, ievainojuma vai sasituma cilvēkiem ar paplašinātām vēnām, ja viņiem ir fokālās infekcijas perēkļi.

Stafilodermijas virspusējas formas bieži veidojas ap matu maisiņu atverēm. Parasti tās ir vienlaikus ar niezošām ādas slimībām (pēc sakasījumiem).

Simptomi

Visbiežāk sastopamā streptodermija ir bērnu slimība lipīgais impetigo – bakteriāla infekcija, kas saistīta ar ādas virskārtu; slimība ir akūta un var izplatīties epidēmijas veidā. Infekcijas avots ir pieaudzis cilvēks, kas slimo ar akūtu vai hronisku strutainu slimību. Visizplatītākās tā pazīmes ir dzeltenīgi, plakani – nereti arī sāpoši vai niezoši – izsitumi uz sejas, rokām vai kājām, dažkārt arī ar sārtu iekaisuma joslu apņemti strutu pūslīši. Strutas drīz sakalst slāņainās krevelēs. Retāk šādi pūslīši var parādīties arī cirkšņos vai padusēs; tiem pieskaroties un kasoties, slimnieks infekciju pārnes uz citām ādas vietām.

Hroniskās streptodermijas gadījumā ādā rodas plašs apsārtums ar stipru sulošanu centrā, kur vēlāk veidojas ilgstoša plākšņveida lobīšanās un strutainas kreveles, bet perifērijā – strutu pūslīši. Slimību laikus neārstējot, tā var pāriet ekzēmā.

Stafilodermijas gadījumā ap matu rodas sīki, koniski, ar sārtu apmali apņemti strutu pūslīši vai mezgliņi ar strutu pūslīti galā. Stafilodermijas dziļās formas ir furunkuls, karbunkuls un hidroadenīts.

Ārstēšana

Ja ir aizdomas par ādas infekcijas slimību, noteikti jāgriežas pie ārsta. Hroniskās streptodermijas gadījumā lieto dažādus asinsriti veicinošus, pretiekaisuma un pretmikrobu līdzekļus. Jācenšās izvairīties no kairinošiem līdzekļiem, lai neizsauktu ekzēmas rašanos. Pēc ārsta norādījuma var iziet fizioterapiju. Stafilodermiju ārstē, apziežot ar metilvioletā, briljantzaļā, metilēnzilā šķīdumiem ūdenī vai spirtā. Bērnu slimību lipīgo impetigo, kas ir visbiežākais streptodermijas paveids, ārstē saskaņā ar ārsta norādījumiem.