Pieredzes stāsts: Kā es veicu HIV testu
Pēdējā laikā manu uzmanību piesaistīja informācija medijos saistībā ar HIV infekciju. Lai gan tā vēstīja, ka no HIV nav pasargāts neviens, tomēr man gribējās ticēt, ka es esmu "droši" pasargāta, jo narkotikas nelietoju un esmu patstāvīgās attiecības ar vienu partneri jau vairākus gadus.
Līdz brīdim, kad manā redzeslokā nonāca informācija par HIV testēšanas nedēļas rezultātiem Latvijā - 924 pārbaudes un 17 jauni HIV infekcijas gadījumi. Prātā pārcilāju un izanalizēju savu dzīvi. Neko "hivinficējošu" tur gan neatradu, tomēr nolēmu papildināt statistiku, nomierināt savu prātu un doties pārbaudīties. Drošības un ziņkārības dēļ.
Devos uz sev tuvāko HIV profilakses punktu, kur HIV eksprestestu var veikt bezmaksas, anonīmi un konfidenciāli. Pie aizslēgtām durvīm bija norāde ar lūgumu zvanīt. Nospiedusi zvana pogu, gaidīju, ka notiks kaut kas vēl nebijis, kaut kas slepens un satraucošs. Taču durvis atvēra laipna darbiniece, kas aicināja savā kabinetā. Man tik ļoti bija bail, ka viņa nodomās, ka esmu "īpašā riska grupā", ka uzreiz paskaidroju viņai, ka atnācu, iedvesmojusies no reklāmām par HIV testēšanās akciju. Viņa man jautāja, vai man ir bijusi saskare ar svešām asinīm vai sekss, nelietojot prezervatīvu. Ar asinīm saskare man nav bijusi, bet jautājums par seksu lika man aizdomāties. Ko es zinu par savu draugu? Es varu būt droša par sevi, bet es nevaru būt pārliecināta par savu "otru pusīti".
Par pārsteigumu man, darbiniece piedāvāja veikt ne tikai HIV testu, bet arī sifilisa, hepatīta B un C pārbaudi, kam es labprāt piekritu. Uz galda viņa izvietoja četras plastmasas plāksnītes, kas ļoti atgādināja grūtniecības testus. Katrā viņa iepilināja vienu asins pilienu, kas tika paņemts no mana pirksta gluži kā agrākos laikos asins analīzēm. Kamēr gaidījām rezultātus, viņa aicināja mani jautāt visu, kas mani interesē. Man gan likās, ka es visu zinu, taču izrādās, ka nē. Piemēram, es nezināju, ka visbīstamākais ir anālais sekss, jo tā laikā rodas mikrotraumas, kas būtiski palielina risku inficēties ar HIV infekciju. Sarunas laikā es pastāstīju, ka esmu asins donore un pēdējo reizi biju donora centrā apmēram pirms trim mēnešiem. Viņa paskaidroja, ka donoru centrs automātiski arī veic šādas pārbaudes, un, ja atklātos, ka esmu inficēta ar kādu no šiem vīrusiem, no manis asinis vairs neņemtu.
Un tad aktuāls kļuva jautājums par "anonimitāti". Man vajadzēja nosaukt savu vārdu. Es samulsu un atzinos, ka mans vārds ir pārāk rets, lai varētu tikt uzskatīts par "anonīmu". "Tad pietiks tikai ar vārda pirmo burtu, dzimšanas gadu, izglītību un dzīves vietu. Šie dati nepieciešami statistikai," noteica darbiniece. To visu es nosaucu, bet, lai neliktos iedomīga, smejoties piebildu, ka, ja tests būs negatīvs, nosaukšu arī savu vārdu.
Visi testi bija negatīvi - parādījās tikai viena svītriņa, kas apliecināja, ka neesmu inficēta. Sarunājām, ka pēc trim mēnešiem atnākšu vēlreiz, lai 100% izslēgtu inficēšanās iespējamību, jo sākotnēji HIV infekcija, veicot asins testu, var neuzrādīties. Taču labāk tomēr esot vispirms pieteikties telefoniski. Prom ejot, man piedāvāja dažādus bukletiņus par veselību un prezervatīvus. Kopējais kabinetā pavadītais laiks bija aptuveni pusstunda.
Neskatoties uz to, ka man nebija šaubu par savu veselību, pēc šiem testiem jūtos vēl mierīgāka, turklāt, ja kāds no testiem uzrādītu pozitīvu rezultātu, darbinieces attieksme, izturēšanās un pretimnākšana noteikti palīdzētu man pārvarēt pirmo šoku un saprast turpmāko rīcību.
