Jau divas nedēļas klausos no daža valstsvīra, ka ārsti nepamatoti izdod darba nespējas lapas tiem, kas tiek atbrīvoti no darba. Un reālā problēma ir tāda, ka sociālais budžets darba nespējai ir pārtērēts par astoņiem miljoniem. Liela summa.

Sagadīšanās pēc biežāk darbnespējas lapu saņem pacienti, kam draud atbrīvošana no darba. Patiesībā šai darbnespējas lapu problēmai ir daudz aspektu. Pirmais būtu tāds, ka cilvēkam pēc 45 gadiem reti kad nav nekādu veselības problēmu. Lielākoties otrajā dzīves pusē cilvēkam jau  izpaudusies predispozīcija pret kādas orgānu sistēmas slimībām. Un publiskas vai nācijas krīzes, kā likums, rada depresiju, bet tā savukārt – imunitātes krišanos. Piemēram, iepriekšējos gadus cilvēks gāja uz darbu arī tad, ja viņam sāpēja mugura jostas 
daļā. Tagad, brīdī, kad viņam draud atlaišana un bezdarbs, viņš savas muguras sāpes uztver fatāli un steidzas pie ārsta.

Jārēķinās, ka iestādes mēģinās atbrīvot no darba ne jau enerģisko un darbīgo trīsdesmitgadnieku, bet gan to kundzi, kurai ir cukura diabēts, mērena aptaukošanās, hipertensija un neliela sirds mazspēja... To var traktēt dažādi, bet nezinu nevienu ārstu, kurš cilvēkam, kas atnācis pie viņa ar šādu buķeti, nedos darba nespējas lapu. Ārstam ir gana grūti neiedot darba nespējas lapu depresijas māktam cilvēkam ar paaugstinātu holesterīna līmeni un mēreni paaugstinātu asinsspiedienu. Kā zināms, arī gripa sasniedz lielākus apmērus tajos pasaules reģionos, kur augstāks bezdarba līmenis, zemāks ienākumu līmenis, sliktāks nacionālais psiholoģiskais klimats. Tieši tāpat šī slimība izpaužas Latvijā, kur vispirms pārstaigā ekonomiski depresīvākos novadus.  Tātad – darbnespējas lapu pieaugumam ir ļoti nozīmīgi objektīvi cēloņi. Cits stāsts ir par to, ka darbnespējas lapu sistēma Latvijā ļauj to ārstam visai viegli izdot līdz 52 nedēļām, kas dažkārt neveicina izārstēšanos vai citas ārstniecības metodes meklējumus. Pārsteidzoši, bet invaliditātes noteikšanai DEAKā biežāk nonāk cilvēki bez darba nespējas lapas, nekā ar to.

Fakts, ka darba nespējas izmaksu pārtēriņš agri vai vēlu satrauks Ministru kabinetu, ka jebkurš premjerministrs, partejisks vai bezpartejisks, mēģinās izdevumus samazināt, ir vairāk nekā viegli prognozējams. Ar lielāko varbūtību nākamais Ministru kabinets saīsinās darbnespējas ilgumu vismaz uz pusi, proti 26 nedēļām. Jau Ivara Godmaņa un Ivetas Purnes diskusijā izskanēja iespēja samazināt kā apmaksātās darbnespējas ilgumu, tā apjomu. Būtu nelāgi, ja darbnespējas likumdošanas izmaiņas notiktu kā viss mūsu valstī pēdējos mēnešos – strauji un nepārdomāti.

Šobrīd atbilstoši Ārstniecības likumam slimību un traumu sekas – arī darbspēju zaudējumu – nosaka ārsts, bet ārstējošo ārstu kompetence lemšanā par darbnespējas apmaksu  no valsts sociālā budžeta un citiem līdzekļiem ir ierobežota saistībā ar profesionālo ētiku, un, līdz ar to, darba nespējai ieilgstot, šāda lēmuma pieņemšanā būtu jāiesaista DEAK. Lēmumu pārejošās darba nespējas noteikšanā arī turpmāk  būtu jāpieņem ārstējošajam ārstam vienlaikus ar citiem lēmumiem ārstniecības procesā. Toties darba nespējas pagarināšanu virs 2 mēnešu termiņa, iespējams, būtu jāakceptē DEAK (uz dokumentu 
pamata vai tieši novērtējot pacientu). Pēc 4 mēnešu slimošanas DEAK atkārtoti būtu jālemj par ārstējošā ārsta noteiktās pārejošās darba nespējas pagarināšanu. Lēmumu par draudošas invaliditātes noteikšanu (ja funkcionēšanas ierobežojumu mazināšanai ir indicēti intensīvi rehabilitācijas pasākumi) vai invaliditātes noteikšanu, ja darbaspēju zaudējums ir stabils, ne vēlāk kā 6 mēnešus pēc darba spēju zaudēšanas brīža būtu jāpieņem DEAK. Latvijas Ārstu biedrības valde apspriedusi iespēju, ka individuālo rehabilitācijas plānu (IRP) izstrāde visiem pacientiem, kam darba nespēja ieilgst virs 2 mēnešiem kā obligāta ārstniecības pakalpojumu sadaļa, varētu būtiski uzlabot ārstniecības pakalpojumu mērķtiecību slimību un traumu sociālo seku mazināšanā. Tomēr šādas kārtības ieviešana prasa papildus tālāku apspriešanu, jo šāda plānu ieviešana prasītu veikt izmaiņas Ārstniecības likumā, Likumā par invaliditāti un citos likumos, kā arī atbilstošos MK noteikumos.

Rezumējot sacīto – darba nespējas lapu izsniegšana nav tikai Labklājības ministrijas vai ārstu jautājums, tā attiecas pilnīgi uz visiem, jo katrs savu reizi mūžā paslimo vai iedzīvojas kādā traumā. Tie daži aspekti, ko minēju, nebūt nav vienīgie – Latvijas Ārstu biedrību interesē, vai nevajadzētu izdot jaunu A lapu gadījumā, ja pacientam mainās diagnoze tajā laikā, kamēr slimniekam ir darbnespēja. Latvijas Ārstu biedrība šoreiz uzņēmusies iniciatīvu un 24.februārī plkst. 18.00 aicina uz apaļā galda diskusiju Labklājības ministrijas, Veselības 
ministrijas, Saeimas un dažādu institūciju atbildīgas amatpersonas.