Cīņās pie Ilovaiskas ievainots Ukrainas armijas karavīrs no "Donbasa" bataljona. Foto: EPA/LETA

- Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis

Dņipropetrovska, 2014. gada 27. augusts, rīts

Renāram Putniņam Ārlietu ministrija strikti noteikusi – aiz Dņipropetrovskas ne soli, un jau vakar aizsūtījusi atpakaļ uz Rīgu. Manas cerības oficiāli nokļūt līdz frontes līnijai sarūk ar katru brīdi. Mana dzīves pieredze liecina, ka avantūristus jebkurai rīcībai par naudu var atrast jebkurā pasaules malā, bet, šķiet, esmu rūpīgi uzmanīts, un pat viesnīcā nav nekādi aizdomīgi tipi, kas varētu piemeklēt līdzbraucējus.

Savukārt militārie mediķi sola ar "varbūt" un "saskaņosim". Vistālāk frontes virzienā esmu bijis uz rajona slimnīcu kaut kur pa vidu starp fronti un Dņipropetrovsku. Slimnīca kā senos laikos Madonas vai Gulbenes rajona slimnīca, tikai nekādas renovācijas – tie paši divstāvīgie ķieģeļu nami, otrā stāvā operāciju zāle, pirmajā ķirurģija, slimniekus nes ar rokām. Tiesa, operāciju nav, nav arī ievainoto, ir stāsti. Salīdzinot ar Mečņikova klīniku, Dņipropetrovskā arī stāsti ir mazāk emocionāli un nav uzskatāmo piemēru. Tiesa, šeit ir atvesti vairāki ievainoti bērni.

Visas slimnīcas raksturo pacienti, kuriem ir amputētas kājas. Šādi puiši sastopami slimnīcu gaiteņos un pagalmos. Principā jau viņi izārstējušies, slimnīcās vai hospitāļos viņiem jābūt nebūtu, bet Ukrainā īstas rehabilitācijas nav, pie kam šobrīd palīglīdzekļu rūpniecība aizķērusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bet dārgās vācu protēzes nav pa spēkam ne pacientiem, ne ekonomiski novārdzinātajai Ukrainas valstij.

Neatliekamās palīdzības dienests ir centralizēts, jauna ēka pilsētas centrā. Dņipropetrovskas apgabalā dzīvo 3,5 miljoni iedzīvotāju, arī kvadratūra ļauj mums salīdzināties ar Latvijas neatliekamās palīdzības dienestu. Visu elektroniku, kas ļauj pilnībā vērot katru neatliekamās palīdzības mašīnu, kas ļauj dispetčeriem momentāli sazināties, kas ļauj izsaukt papildspēkus utt., izgatavojusi rūpnīca tepat Dņipropetrovskā par aptuveni 600000 dolāriem. Šajā summā arī visi dispetčeru televizori, platjoslas internets, viedtālruņi un stacionārie telefoni. Kāpēc stacionārie? Doņeckas piemērs rāda, ka viedtālruņus karojošās puses atslēdz pie pirmās izdevības. Kabeli vēl neesot pārcirtuši.

Vietējie rūpnieki metušies palīdzēt medicīnai. Orģināls vienreizēji lietojams dermatoms ādas pārstādīšanai, vakumsūknis, pulsoksimetrs. Ja var ticēt kolēģiem, ja grivnu kurss atbilst internetā noteiktajam, tad šī aparatūra ir vismaz 6 –10 reizes lētāka par Latvijā iegādājamo Rietumu tehnoloģiju. Varbūt nav tik glīti, bet saprast var, darbojas tieši tāpat kā mūsējie.

Izskatās, ka Dņipropetrovska ir iekārojama. Šeit ir raķešu rūpniecība, kas gādājusi elektroniku un "smadzenes" visām NVS sistēmā strādājušajām raķetēm. Tiesa, šobrīd šī rūpnīca sākusi izlaist traktorus pēc vienas pazīmes – tie ir lētāki un darbībā labāki par traktoriem "Belarus". Pilsētas uzdevums – nodrošīnāt darba vietas.

Īsti nevaru saprast, bet šķiet, ka lielākā daļa no rūpnīcām ir nonākušas vietējo un citu oligarhu rokās, taču kaut kāda pakļautība vietējai varai palikusi. Gluži tāpat kā ar iepriekšaprakstīto hospitāli – it kā privatizēts, bet valsts vara šeit joprojām rīkojas.

Par vakardienas sarunām Minskā, kur Porošenko ticies ar Putinu, saņemu pretrunīgu informāciju. Šķiet informācijas karš pārņēmis visus. Lielākā daļa uzskata, ka nekādi reāli rezultāti Minskas sarunām nebūšot, jo šorīt Doņeckas tuvumā separātisti atkal pārgājuši uzbrukumā.

Dņipropetrovska, 2014. gada 26. augusts

Gandrīz visus smagākos Austrumukrainas karā ievainotos uzņem Harkovas vai Dņipropetrovskas reģionālās slimnīcas.

Pilsētās ir saglabājušies kara hospitāļi, taču liela nozīme šīm iestādēm nav. Dņepropetrovskas kara hospitālis atrodas pašā pilsētas centrā, tieši aiz apgabala radas (lokālā parlamenta) ēkas. Janukoviča (Віктор Федорович Янукович) laikā hospitālis samazināts no 400 uz 100 gultām, bet ēkas un zeme par sviestmaizes cenu pārdota kādam oligarham, kas to tālāk pārdevis vienai Krievijas un vienai Kazahijas bankai. Hospitālī miera laikos ārstējušies zaldāti ar gripu, pneimoniju vai kādu traumu, neviens nav rūpējies par remontu, iekārtām vai gatavību medicīniskām problēmām. Karš piezagās nemanot, un hospitālis tiešām atgādina miskasti. Mierinājums kara mediķiem, ka visa Ukrainas armija Janukoviča laikā esot līdzīgi izpārdota (izzagta) – mašīnas sarūsējušas, bez akumulatoriem. Tanki bez stobriem. Raķetes, kas nelido.

Dņipropetrovskas Mečņikova vārdā nosauktā apgabala slimnīca ir pārsteidzoša. Iepriekšējam Veselības pārvaldes priekšniekam bijusi nelāga nojauta, un viņš pie slimnīcas uzbūvējos ļoti plašu neatliekamās palīdzības nodaļu – ievērojami lielāku un ērtāku par mūsu Austrumu klīniskās slimnīcas neatliekamās palīdzības (uzņemšanas) nodaļu. Jau bijušas situācijas, vienlaikus ievesti trīsdesmit smagi pacienti, slimnīcas kolektīvs jau iemācījies ar šādām problēmām tikt galā.

Ievests apdedzis pacients, no kura birst patronas un granātas. Turpat neatliekamās palīdzības nodaļā guļ savs ducis ievainotu vīru, galvenokārt ar šautām brūcēm kājās un plašiem apdegumiem. Kāds virsnieks, kam lode iešauta kaklā, bet izgājusi cauri starp barības vadu un elpvadu, neievainojot lielos asinsvadus, taču izejas vārtos pārlaužot apakšžokli. Daži vieglāk ievainoti, nu jau kārtīgi apārstēti zaldāti bruņoti un guļ atsevišķās telpās tieši pie ieejas – viņu uzdevums būtu sargāt slimnīcu no provokācijām.

Pagājušo nedēļ ievesta sašauta grūtniece, kurai bērnu izdevies saglabāt. Apmēram trešā daļa ievainoto ir civiliedzīvotāji. Daudz lielāka ir civilo pacientu plūsma no Doņeckas apgabala. Dņipropetrovskā jau šobrīd nonākuši 78 Doņeckas pacienti, kuriem ikdienā nepieciešama hemodialīze, līdz ar to Mečņikova klīnikas hemodialīzes centrs spiests strādāt dienu un nakti. Vakar ieradies autobuss ar šādiem slimniekiem, kam Doņeckā dialīze nav veikta jau gandrīz nedēļu – visi ļoti smagā stāvoklī.

Spriežot pēc bēgļu plūsmas, kas sasniedz Dņipropetrovskas slimnīcas, milzīga problēma karojošajā Doņeckā ir insulīns. Katru dienu ierodas jauni cukura diabēta slimnieki no karojošā reģiona, un tagad pašai Dņipropetrovskai kļūst grūti visus apgādāt.

Pilnīgi mainījusies iedzīvotāju attieksme. Slimnīcās ikdienas ierodas simtiem cilvēku, kas nes pārtiku, siltas drēbes, higiēnas un kosmētikas līdzekļus. Pilsētas 4. slimnīcas galvenais ārsts stāsta, ka vidēji divus mikroautobusus pārtikas atved kā ziedojumus, pie kam pat nesaka, kas ziedojis. Pārtikas slimnīcai pietiekot vismaz 10 dienas uz priekšu. Pārtikas ziedojumu apjoms – sākot no kilogramma griķu līdz autokravai ar arbūziem.

Netālu no centrālās stacijas mazlietotā kopmītnē iekārtots bēgļu punkts. Vidēji dienā 120 – 300 bēgļi no karojošās Doņeckas. Visus bēgļus pieraksta, tad piecas minūtes pie ģimenes ārsta un iespēja konsultēties pie noguruša psihologa. Bēgļiem izdala apģērbu, zobu birstes, ziepes, deķus. Tiem, kam nav, kur palikt, gultas klātas tās pašas ēkas ceturtajā stāvā. Bēgļu vidū gandrīz tikai sievietes un bērni. Nevienai neprasa, ko dara viņas vīrs, bet nereti izrādās – šis vīrs karo pret, Ukrainu separātistu – ukraiņu ienaidnieku pusē, bet sieva dodas glābiņu meklēt pie šiem pašiem ukraiņiem. Bēgļu punktu apkalpo tikai un vienīgi brīvprātīgie. Visa palīdzība ir saziedota. Šobrīd grūtākais – iekārtot bērnus skolās un bērnudārzos. Kāds vecāks vīrs mums lūdz palīdzēt salikt kopā viņa salauzto dzirdes aparātu. Uz slimnīcu aizved kādu sievu ar hipertonisko krīzi. Rindā pie bēgļu punkta vismaz simts cilvēku kā savulaik gaļas rindā.

Pusdienas laikā pienāk nelāgas ziņas. Separātisti saņēmuši humānajā palīdzībā ieročus un uzbrūk. Helikopteri nelido, slimniekus no frontes tuvumā teltīs izvietotā hospitāļa ved mašīnās. Lidostā šķiramies – Renārs lido uz Rīgu, Pēteris gaida iespēju doties uz frontes hospitāli.