Pēkšņs samaņas zudums – ģībonis vai epilepsijas lēkme
Epilepsija var būt ģenētiski mantota, kā arī iegūta dzīves laikā, piemēram, galvas smadzeņu audzēja vai citu galvas smadzeņu struktūras bojājumu dēļ. Dažādos vecuma posmos iemesli un izpausmes epilepsijai ir atšķirīgi, un vismaz divas trešdaļas epilepsijas pacientu izārstējas, apstiprina “Veselības centru apvienības” Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks. Kā atšķirt epilepsiju no ģīboņa, un kā lēkmes gadījumā rīkoties līdzcilvēkiem?
“Ja dzīves laikā iepriekš nav bijušas klīniskās izpausmes, kas varētu liecināt par epilepsiju, bet tādas sāk novērot, noteikti vajadzētu vērsties pie speciālista – īpaši svarīgi nenokavēt bērnu ārstēšanu. Tāpat, ja kādam epilepsijas ārstēšana nav izdevusies pirms gadiem, vērts painteresēties pie speciālista no jauna, jo ārstēšanas metodes pasaulē nemitīgi attīstās. Latvijas iedzīvotājiem tās ir kļuvušas pieejamākas – arī ar valsts atbalstu,” norāda “Veselības centru apvienības” Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.
Daļai pacientu epilepsijai raksturīgās izmaiņas var skart visas galvas smadzenes kopumā, tādēļ var arī sajaukt ar citiem samaņas zuduma iemesliem – šādos gadījumos noteikti vajadzētu pārbaudīt veselību, rekomendē neirologs. Viena no pārbaudēm, ko ārsts visdrīzāk nozīmēs, būs galvas smadzeņu magnētiskā rezonanse. Vajadzības gadījumā tiks izrakstītas zāles un epilepsijas ārstēšanai paredzētās jālieto noteiktu laiku, atkarībā no ārstēšanas panākumiem – epilepsija izzūd, reizēm izveseļošanās notiek pēc vairākiem gadiem. Pēc ārsta teiktā, labs rezultāts ir arī tad, ja pacientam tomēr nepieciešama nepārtraukta zāļu lietošana (reizēm visu mūžu), bet ir panākta epilepsijas kontrole – lēkmes neatkārtojas.
Lai epilepsijas lēkmes varētu kontrolēt arī tiem pacientiem, kuriem zāles nepalīdz, ārstēšanā atsevišķos gadījumos tiek izmantota ķirurģiska galvas smadzeņu operācija, kā arī neiromodulācija jeb nervu stimulācija.
“Jāpiebilst, ka ne vienmēr samaņas zudumam ir neiroloģiska izcelsme. To var izraisīt arī vielmaiņas vai asinsrites traucējumi, piemēram, zems cukura līmenis asinīs, anēmija (mazasinība) vai elektrolītu līdzsvara zudums,” norāda ārste Jana Osīte, “Centrālā laboratorija” laboratorijas vadītāja. “Citus iespējamus cēloņus palīdz izslēgt analīzes. Piemēram, dzelzs, feritīna, B12 vitamīna un glikozes noteikšana, kā arī vairogdziedzera hormonu, aknu, nieru rādītāji un citi laboratoriskie testi papildina neiroloģiskos izmeklējumus.”
Kad epilepsija, kad ģībonis
Epileptiska lēkme lielākoties vērojama kā dažu minūšu ilgas cilvēka uzvedības izmaiņas. Piemēram, krampji, mēles sakošana, skatiena sastingšana, nespēja komunicēt bezsamaņas epizodē liecina, ka, visticamāk, novērojama, epileptiska lēkme. Cilvēkam var būt arī vienas ķermeņa puses notirpums, valodas traucējumi. Pēc epilepsijas lēkmes viņš var izjust pārgurumu, nomāktību.
Epilepsijas gadījumā galvas smadzenes ir pāruzbudinātas. Sinkopes jeb ģīboņa gadījumā smadzenes gluži otrādi ir pārāk maz aktīvas – ģīboņa brīdī kāda iemesla dēļ tajās nepieplūst asinis.
Dažādi klīniski simptomi epilepsijas gadījumā rāda atšķirību no ģīboņa – ja ir epilepsijas gadījums, smadzenes pēc tā ir pārgurušas vēl vismaz pusstundu, stundu, dienu vai pat ilgāk. Savukārt pēc ģīboņa cilvēks ātri atžirgst un atgūst spēkus, kas iespējams, atjaunojoties asinsritei.
Ģīboni var izraisīt karstums, bezgaiss, sāpīgs kairinājums, sasprindzinājums ilgstoši nemainīgā pozā – tie ir pastiprinoši apstākļi, ko līdzās esošie uzreiz var izvērtēt. Kā piemēru, kad cilvēki nereti ģībst, var minēt asins nodošanu, stāvēšanu rindā, koristu uzstāšanās laikā koncertos u.tml.
Autors: Shutterstock.com
Kā rīkoties līdzcilvēkiem
Ja epilepsijas lēkme ir līdzās esošam nepazīstamam cilvēkam, tas var izraisīt satraukumu, mudināt ātri pieņemt lēmumu, kā labāk palīdzēt – saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību vai kā citādi?
Ļoti svarīgi epilepsijas lēkmes brīdī cilvēku pasargāt no iespējas traumēties, piemēram, kritienā sasist galvu. Pēc epileptiskas lēkmes beigām jāraugās, lai viņš atrastos uz sāniem, tādējādi izvairoties no aizrīšanās ar siekalām. Kļūdaini uzskatīt, ka kaut kas jāievieto epilepsijas slimnieka mutē – gluži pretēji, tā var radīt papildu traumu!
Epilepsija katru reizi konkrētajam cilvēkam izpaužas praktiski vienādi, tādējādi, piemēram, tuvinieki, skolas biedri, kolēģi acumirklī atpazīs situāciju un zinās arī par tālāko rīcību.
