Patiess stāsts: Kā es atmetu smēķēšanu savu bērnu dēļ

Man patiešām patika smēķēt. Vēl tagad smēķēšanas brīžus atceros ar vieglu nostaļģiju. Es uzsmēķēju tad, kad biju labā kompānijā, ar draugiem, tad, kad biju paveikusi kādu sarežģītu uzdevumu un varēju atlaist saspringumu. Pēc mīlēšanās ar draugu. Pēc trakas dejošanas mīļākās grupas koncertā. Viss sākās, protams, klasiski – kā aizliegtā augļa pamēģināšana skolas laikā, kā dumpošanās pazīme. Pēc tam augstskolā tā bija piederības lieta – turklāt es mācījos tajos laikos, kad smēķētava bija fakultātēs gaitenī, un to apmeklēja arī pasniedzēji. Kopā ar citiem pīpētājiem vīpsnājām par tiem, kas nosoda smēķēšanu. Galu galā – tas bija 90. gadu vidus, kad cilvēki smēķēja darba vietās, kafejnīcās un kāpņu telpās.

Visu to riebīgo, kas saistās ar smēķēšanu, es toreiz nejutu, un šobrīd par to varu tikai brīnīties – smirdošās drēbes un matus, mājas pievilkšanos ar cigarešu dvaku. Un arī neapzinājos, ka nepatīkamais nemiers, kas pārņēma, kad sapratu, ka paciņā palikusi vairs tikai viena cigarete, ir skaidra atkarības pazīme. Tas lika vēlu vakarā iet ārā no mājas, skaitīt naudu un reizēm nopirkt mazāk pārtikas, lai tikai pietiktu pīpēšanai.

Bērniņš mums ar draugu bija plānots un gaidīts. Viņš, vēl trakāks pīpmanis nekā es, atmeta smēķēšanu jaunā gada pirmajā dienā – un kopš tā laika nav cigareti rokā paņēmis. Pēc pāris nedēļām es uztaisīju grūtniecības testu, mums par lielu prieku un satraukumu tas bija pozitīvs, un bija pilnīgi skaidrs – cigaretēm vairs vietas manā dzīvē nav. Par to man nebija pat šaubu ēnas. Kāpēc? Tāpēc, ka es zināju – es sev nepiedošu, ja nedarīšu visu, kas manos spēkos, lai neapdraudētu sava bērna veselību un dzīvību. Un, lai arī es nedaudz bažījos par to, kā izdosies atmest, tas bija vieglāk, nekā es biju cerējusi.

Grūtākais bija tikt pāri tiem brīžiem, kuri līdz šim saistījās ar cigareti – saulriets, elpas atvilkšana pēc darba. Kad piedzima puika, par pīpēšanu jau vispār biju aizmirsusi, un man nenāca ne prātā, ka es varētu jaukt klāt nikotīnu savam pienam. Tomēr mūsu pirmais dēls kā zīdainis bija ļoti prasīgs, nemierīgs un slikts gulētājs. Vasarā, kad viņam tuvojās pirmais gads, es atkal sāku ilgoties pēc cigaretes. Un tā es sāku atkal uzsmēķēt – jo doma par vakara cigareti, lūkojoties vasaras debesīs, man ļāva izturēt stundu un reizēm pat vairāk ilgstošo vakara midzināšanas procesu. Zinu, ka vienkārši savai rīcībai gribēju atrast attaisnojumu. Tā es kļuvu par retu, bet regulāru smēķētāju, un man vairs nevajadzēja kompāniju – tikai to īpašo brīdi. Dzīve bija mainījusies, un cigarete nozīmēja laiku sev.

Pēc apmēram diviem gadiem pieteicās otrais bērniņš, un atkal – pavisam vienkārši es atmetu. Šoreiz man arī briesmīgi nepatika cigarešu dūmi, kurus nejauši dabūju ieelpot uz ielas. Piedzima bērns, pagāja atkal kāds gads, un es atkal biju atpakaļ pie vakara cigaretes. Tagad jau tā bija balva par to, ka diena veiksmīgi pagājusi, bērni nolikti gulēt un var uzelpot. Reizēm mierinājums krenķos, kad bērni bija saslimuši. Vēl pēc pāris gadiem mēs saņēmām vēl vienu dāvanu – es gaidīju trešo bērnu. Es atceros, kā apdomāju šo ziņu, sēžot uz mājas kāpnītēm un skatoties vasaras debesīs. Šim brīdim piederētos cigarete. Bet sapratu - nē, viss. Un kopš tā laika vairs arī neesmu smēķējusi. Es šobrīd vairs nespēju iedomāties, kā es kādreiz varētu uzpīpēt, un tad iet samīļot savus bērnus, piespiest savu vaigu mazās meitas apaļajam un maigajam ģīmītim, kurš ir tik tīrs un skaidrs, vai skaidrot dēliem, kāpēc mamma tā jocīgi smaržo.

Šobrīd, kad ir pieejama plaša informācija par to, ko smēķēšana nodara bērnam gan mātes vēderā esot, gan pēc dzimšanas, šos smēķēšanas atsākšanas posmus savā dzīvē varu raksturot kā "spēlēšanos" ar savu bērnu veselību.

Tagad labie dzīves brīži ir šie – esot kopā ar bērniem. Šie brīži, kad novērtēju to, cik labi ir neslēpties no bērniem aiz kāda stūra, lai klusībā uzpīpētu. Šie brīži, kad nav jāuztraucas par to, ka mani bērni varētu ieelpot tabakas dūmus, kurus viņu tuvumā pati esmu radījusi. Man vajadzēja trīs piegājienus, lai es spētu pilnībā atteikties no cigaretēm un saprastu, ka nekad pie tām vairs neatgriezīšos. Es pārāk skaidri apzinos, kādiem veselības riskiem savus bērnus pakļautu, ja turpinātu smēķēt. Biežāka slimošana ar saaukstēšanās slimībām un vidusauss iekaisumu, palielināts risks astmas attīstībai, klepus, elpas trūkums, vēzis... Tās ir tikai dažas no slimībām, kuras es būtu varējusi izraisīt pati saviem bērniem, ja būtu turpinājusi smēķēt. Turklāt, kādu gan piemēru es viņiem rādītu un kā varētu nākotnē skaidrot, ka pīpēt ir slikti? Un, ja mans bērns uzsāktu smēķēt, kādas man būtu tiesības nosodīt viņa rīcību?

Raksts tapis Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra kampaņas "Ja smēķē Tu – smēķē Tavs bērns ietvaros".