Daži fakti.  Minerālvielas sastāda 4-5% no pieauguša cilvēka svara. Tas ir apmēram 3-3.5 kg.  Aptuveni 50% no šī daudzuma ir kalcijs, 25% fosfors (fosfātu formā). Pārējos 25% sastāda magnijs, nātrijs, kālijs, hlors, sērs, dzelzs, cinks, jods, selēns, mangāns, fluors, molibdēns, varš, hroms, kobalts un bors. Vēl bez šiem ir tā saucamie ultramikroelementi kā arsēns, alumīnijs, alva, niķelis, vanādijs un silīcijs, kas organismā ir ļoti, ļoti niecīgos daudzumos.

Visa šo vielu buķete ir nepieciešama organisma normālai funkcionēšanai. To klātbūtne nodrošina augšanas un attīstības procesus. Tās uztur noteiktu osmotisko spiedienu, nodrošina nervu un muskuļu uzbudināmību, ietekmē imūnsistēmas stāvokli, reproduktīvo funkciju, veicina vai kavē dažādu fermentu darbību, tādējādi ietekmējot praktiski visus organisma vielmaiņas procesus. Bez tam minerālvielas piedalās skeleta un zobu veidošanā, tātad tām ir arī būvmateriāla funkcija.

Tāpat kā organismam nepārtraukti ir vajadzīga enerģija (kalorijas), ūdens, vitamīni, arī minerālvielas ir nepieciešams uzņemt katru dienu. Minerālvielas, kuru vajadzība ir 100 un vairāk mg dienā, mēdz saukt par makroelementiem, tos, kuru nepieciešamais daudzums ir tikai daži miligrami vai pat mikrogrami dienā, sauc par mikroelementiem.

Tīri teorētiski visas minerālvielas nepieciešamajos daudzumos ir iespējams uzņemt ar ikdienas uzturu. Zināma loma to piegādē ir arī dzeramajam ūdenim.

Tomēr reālajā dzīvē mēdz būt citādi. Mūsdienu dzīvesveids, īpaši pilsētniekiem, ir stipri attālinājies no tā, kādu to paredzējusi daba. Neregulāras, retas ēdienreizes, dažkārt, produktu vienveidība, daudz rafinētu produktu un vēl daudzi citi faktori palielina varbūtību, ka viena vai cita minerālviela hroniski sāk pietrūkt.

Mēdz būt arī situācijas, kad minerālvielas tiek ar uzturu uzņemtas pietiekoši, bet traucēta ir to uzsūkšanās no zarnu trakta. Iekaisuma procesi zarnu traktā, kuņģa vai zarnu operācijas ir biežākie iemesli.

Dažkārt īpašas diētas var būt par cēloni minerālvielu nepietiekamībai. Piemēram, ja ēdienkartē ir ļoti daudz balastvielu, tās, savienojoties ar jonu formā esošajām minerālvielām, zarnu traktā veido nešķīstošus savienojumus, kas vienkārši nevar uzsūkties.

Ja svara samazināšanas nolūkos uzturs ilgstoši tiek stipri ierobežots un ir ļoti mazās porcijās un vienveidīgs, tad arī pastāv minerālvielu nepietiekamības risks.

Veģetāriešu ēdienkartē pastāv dzelzs un cinka trūkuma risks. Ja uzturā maz iekļauti piena produkti, var attīstīties kalcija nepietiekamība utt.

Šādos gadījumos sava veida palīgs varētu būt uztura bagātinātāji, kuru sastāvā ietilpst minerālvielas. Izvēloties vienu vai otru preparātu, vajadzētu iepriekš konsultēties vismaz ar ģimenes ārstu vai kādu citu speciālistu, lai konstatētu kāds uztura bagātinātājs varētu būt vajadzīgs. Jāņem vērā, ka nepareizi kombinējot, vai nevajadzīgi lielā devā uzņemot vienu minerālvielu, mēs varam neiegūt neko, vai pat izsaukt kādas citas vielas deficītu. Tas tāpēc, ka pašu minerālvielu starpā pastāv zināma konkurence un arī antagonisms.

Tā attiecas gan uz uzsūkšanos, gan tālāko transportu un izmantošanu.

Piemēram, cinka uzsūkšanās samazinās, ja lieto neorganiskos dzelzs savienojumus, pārmērīga cinka uzņemšana samazina vara uzsūkšanos. Savukārt, kalcija pārmērības var samazināt mangāna, cinka un dzelzs biopieejamību.

Minerālvielu biopieejamība- tā ir attiecība (atšķirība) starp uzņemto minerālvielu daudzumu, un to daudzumu, ko organisms ir pilnvērtīgi izmantojis- augšanai, audu atjaunošanai, reprodukcijai utt.

Minerālvielu uzsūkšanos var ietekmēt arī medikamentu lietošana.

Protams, minerālvielu uzsūkšanos un tālākas izmantošanas iespējas nosaka arī tas, kāda savienojuma veidā tas tiek uzņemts. Piemēram, kalcija citrāts zarnu traktā šķīst un izmantojas labāk nekā kalcija karbonāts. Īpaši svarīgi tas ir cilvēkiem ar nepietiekamu sālsskābes sekrēciju kuņģī.

Ir pētījumi, kas norāda, ka virkne minerālvielu uzsūcas labāk, ja tās kā preparātu uzņem reizē ar ēdienu. Piemēram, cinks labāk uzsūcas pēc maltītes, kas bijusi bagāta ar olbaltumiem. To skaidro sekojoši. Olbaltumu aminoskābes ar cinku veido īpašu savienojumu formu – helātus, kas palielina cinka biopieejamību un tas labāk uzsūcas, nekonkurējot ar citām minerālvielām.

Pamatojoties uz šiem novērojumiem, arī citas minerālvielas tiek ražotas aminoskābju helātu formā. Tādējādi mums ir dotas izvēles iespējas.

Ir dati, ka neorganisko sāļu biopieejamība ir aptuveni 10-20%, bet minerālvielu aminoskābju helātu un ar uzturu uzņemto minerālvielu- 3-6 reizes lielāka. Tas nozīmē- nav svarīgi cik uzturvielas ir uzņemtas, svarīgi cik viņas ir biopieejamas.

Nobeigumā tomēr atgādināšu, ka visoptimālāk mūsu organismu ar minerālvielām apgādā daudzveidīgs, sabalansēts ikdienas uzturs, kurā ietilpst gan augu valsts (graudaugi, augļi, dārzeņi, zaļumi), gan dzīvnieku izcelsmes (piena produkti, olas, gaļa, zivis) produkti. Un, lai nevajadzētu skaitīt kalorijas un stingri sekot apēstā uzturu apjomam, organizēsim aktīvāku dzīvesveidu, kurā bez sēdēšanas ērtajā biroja krēslā, būtu arī sportiskas aktivitātes un atpūta svaigā gaisā!

~~~~~~~~~~~~~~

Dr. Solvita Valtere
KELASIN produktu pārstāve

Somijas ražotāja VALIORAVINTO uztura bagātinātāji satur minerālvielu aminoskābes helātus.

Vārds "helāts" ir radies no grieķu vārda che’le, kas apzīmē omāru vai krabju spīles. Terminu "helāts" pirmoreiz ierosināja Morgans un Drū 1920. gadā, lai raksturotu metālu kompleksu klasi, kurā metāla atoms ir ietverts vairākos piesaistes punktos šajā spīļveida tvērienā, kas veido apļa struktūru.

Ik dienas organismā helācija notiek uz tievo zarnu sieniņas kā gremošanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Minerālvielu joniem savienojoties ar aminoskābēm, veidojas helāti un tādu savienojuma procesu sauc par organisko helatizāciju. Bez helatizācijas minerālvielu uzsūkšanās caur tievo zarnu sieniņu un tālāku nonākšanu līdz vajdzīgajām šūnām nav iespējama.

Atšķirībā no neorganisko sāļu lietošanas, minerālvielu aminoskābes helāti ir gatavi tūlītējai absorbcijai. Turpretī neorganisko sāļu minerālvielas (piem. sulfāti, oksalāti, fumarāti) ļoti bieži tiek sadalīti (jonizēti) jau kuņģī, tālāk tievajās zarnās metāla joni vai nu savienojas ar aminoskābi (tikai 10-20%) vai veidojot nešķīstošus savienojumus, tiek izvadīti no organisma ar fēcēm. Vēl daļa- "nosēžas" uz zarnu trakta sieniņām, izsaucot gremošanas trakta darbības traucējumus, aizcietējumus, nosprosto kanālus caur kuriem notiek mikroelementu uzsūkšanās.

KELASIN minerālvielas aminoskābes helāta formā ir:

• ar pietiekoši mazu molekulas masu, lai tās viegli varētu tikt cauri tievo zarnu sieniņai;
• ļoti līdzīgas tām, kādas veido pats organisms dabiskā helatizācijas procesā (maza organiska molekula ar augstu biopieejamību);
• izturīgas pret kuņģa skābās vides iedarbību;
• bez blakusparādībām lietojot ilgstoši;
• var lietot vienlaicīgi vairākas minerālvielas;
• augu izcelsmes un nesatur laktozi un glutēnu, tās var lietot arī diabētiķi;
• ar ļoti augstu biopieejamību un asimilēšanos organismā (līdz pat 90 %).

Sīkāk par KELASIN minerālvielām skat. www.amdgrupa.lv