Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs par robotu iegādi: pašreizējos apstākļos mēs nevaram atļauties tik dārgu prieku
Visā pasaulē medicīnā aizvien plašāk tiek ieviestas dažādas robotu sistēmas, un Latvija nav izņēmums. Patlaban tiek diskutēts par robotizēto ķirurģiju un plānots iegādāties divus robotus: vienu RAKUS, otru Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcai. Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” stāsta, ka, viņaprāt, šis nav īstais laiks robotu iegādei, jo ir citas prioritātes.
Latvijas Onkoloģijas centrā, kas būvēts 1984.gadā, ārsti beidzot sagaidījuši lielu notikumu – pēc 20 gadiem realitātei pietuvojies brīdis par remontdarbu uzsākšanu, kuri, piemēram, operāciju blokā nav bijuši kopš centra uzbūvēšanas. Taču līdztekus priekam neizpratni un šaubas Onkoķirurģijas klīnikas vadītājam Armandam Sīviņam rada, viņaprāt, nelietderīgi tēriņi. Piemēram, robotu iegāde. Proti, Latvija plāno iegādāties divus robotus – viens paredzēts RAKUS, otrs Stradiņiem.
A. Sīviņš nenoliedz moderno tehnoloģiju priekšrocības un pats labprāt strādātu ar robotu operāciju zālē, kā to dara viņa kolēģi citās valstīs, taču Latvijā šis, pēc viņa domām, neesot īstais brīdis robotiem, nav tādi finansiālie apstākļi. “Par šo projektu pēdējā gada laikā daudz diskutēts, ministra kungam gribas būt robotu ķirurģijas ieviesējam un, ja sākotnēji bija doma nopirkt divus robotus par 6 miljoniem, lai gan ārzemēs tie maksā 2-3 miljonus, tad tagad finansējums ir mazāks, bet tik un tā runā, ka pirks divus robotus. Taču pašreizējos apstākļos mēs nevaram atļauties tik dārgu prieku! Es un mani kolēģi uzskatām: vai nu pērkam tik, cik vajag, vai nu nepērkam. Ja pirktu, tad vajag vismaz trīs četrus robotus, jo, piemēram, RAKUS ir vairākas klīnikas, kas vēlētos strādāt ar robotu, taču, ja robots būs jāsadala, operācijas ar to varēs veikt tikai vienu dienu nedēļā. Kāda pieredze tā būs? Kā ārsti strādās? Kvalitāte un drošība ir atkarīga no apjoma. Ķiruģijā stabili,” viņš piebilst. Turklāt, kā paredz robotu ražotājkompānija, lai būtu droši, ķirurgam ar robotu jāveic 50 operācijas gadā, bet Latvijā ar viena robota noslodzi tas nebūtu iespējams. Bet, ja ķirurgs nevar veikt 50 operācijas gadā, viņam jāatjauno sertifikāts, kas savukārt maksā 30 tūktošus eiro. Kurš par to maksās?”
A. Sīviņš arī uzskata, ka tā vietā, lai tērētu naudu robotu iegādei, lietderīgāk būtu vispirms nodrošināt ikdienas darbam un operācijām nepieciešamos materiālus, instrumentus, laparaskopiskos aparātus, kuri plīst un ir jau nolietojušies, veci. “Tiem mēs nevaram atrast naudu, bet robotiem gan,” neizpratnē ir speciālists.
Vēl viens no faktoriem, kas būtu jāpārdomā pirms robotu iegādes, esot fakts, ka ar robotu veikta operācija izmaksā ļoti dārgi: 10 000–20 000 eiro, laparaskopiski veikta operācija, kā tas notiek tagad, – 1500–2000 eiro.
