Modernā laikmeta slimība - anoreksija

Viena no slimībām, kas pavada 21.gadsimtam raksturīgo skaistuma kultu, ir anoreksija – psihiski traucējumi, kas liek atkal un atkal badoties, lai sasniegtu ideālo svaru. Kādas ir pazīmes, kas var liecināt par anoreksiju un kāpēc anoreksija ir dzīvībai bīstama, stāsta Veselības centra "Vivendi" ārste psihoterapeite Ilze Sestule.

Kas slimo ar anoreksiju?

Anoreksija ir viens no ēšanas traucējumiem, kas saistīts ar ilgstošu un neveselīgu novājēšanu, sākotnēji apzināti, vēlāk jau automātiski (nepazināti) ierobežojot ikdienā organismam nepieciešamo uzturvielu uzņemšanu.

Bieži vien viss sākas pagalam nevainīgi, ar vienkāršu vēlmi notievēt, tomēr emocionālā pašsajūta un mazvērtības kompleksi, neapmierinātība ar sevi liek doties arvien tālāk, līdz novājēšana kļūst pilnīgi nekontrolējama un pārvēršas par dzīvībai bīstamu diagnozi.

Sākotnējie aizbildinājumi atbrīvoties no liekā svara ir tikai aisberga redzamā daļa – patiesībā saslimšanas pamatā ir psihoemocionāla neapmierinātība ar sevi, apkārtējās sabiedrības spiediens un tajā noteiktie skaistuma standarti, kuriem nepieciešams pakļauties, vai cits psihoemocionālu diskomfortu izraisošs faktors. Biežākie anoreksijas izraisītāji mēdz būt dažādas emocionālas krīzes, stress, radikālas pārmaiņas dzīvē, kas laika gaitā mazina dzīves kvalitāti un pasliktina fizisko labsajūtu un var radīt dažādus orgānu darbības traucējumus.

Jāņem vērā, ka ne vienmēr ar anoreksiju slimo pacientes, kurām sākotnēji novērojamas problēmas ar lieko svaru – slimot mēdz arī ārēji tievas, veiksmīgas, skaistas meitenes.

Apmēram 90–95% no pacientiem ir sievietes ar paaugstinātu saslimstības biežumu un risku 13–14 un 17–18 gadu vecumā. Pēdējos gados arvien biežāk sastopami ziņojumi arī par 8–12 gadus jaunām meitenēm ar anoreksiju.

Rietumu kultūras valstīs ir augsts mirstības risks Anorexia nervosa izraisīto komplikāciju un pašnāvību dēļ. Astoņus gadus ilgā apsekojošā pētījumā mirstības rādītājs bija 2,72% (visi nāves gadījumi), no kuriem 1,82% tikai ar Anorexia nervosa saistītajiem gadījumiem, kas uzskatāms par dramatiski augstu, ņemot vērā, ka tas skar jaunas sievietes.

Kas liecina par ēšanas traucējumiem?

Bieži vien anoreksiju sākuma stadijā diagnosticēt ir komplicēti, tāpēc būtiski censties pamanīt darbības, kas var liecināt par šo saslimšanu:

• Ilgstošas diētas ievērošana (sākotnēji ar atsevišķu produktu izslēgšanu it kā "lai ēstu veselīgi", vēlāk dramatiski samazinot ēdiena daudzumu);
• Straujš un ievērojams svara zudums (10–20 kg 6 mēnešu laikā);
• Intensīva svēršanās pirms un pēc ēdienreizēm;
• Pastiprināta ūdens lietošana (2–3 litri dienā un vairāk);
• Pastiprināta interese par fiziskajām aktivitātēm un treniņu apmeklēšana (piemēram, skriešana 3 x nedēļā 5–7 km);
• Novēršanās no draugiem, tuviniekiem un apkārtējās sabiedrības, jo aizvien vairāk laika aizņem domas par ēšanu/neēšanu un kalorijām, svaru (tuvinieku aizrādījumi vai mēģinājumi pierunāt ēst rada konflikta situācijas);
• Pārlieku liela interese un apsēstība ar svaru, iedomas par nemitīgu ķermeņa svara pieaugumu, pat tad, ja jau ir dramatisks svara zudums līdz kaheksijai (izteiktai novējēšanai), atsevišķas ķermeņa daļas šķiet resnas (nepareiza/izmainīta ķermeņa uztvere);
• Nomākts, trauksmains, bieži vien depresīvs garastāvoklis, arvien grūtāk kļūst veikt ikdienas pienākumus ne tikai emocionāli, bet arī fiziski;
• Izvairīšanās no kopīgām ēdienreizēm, nemitīga atrunāšanās no tām; vēlme ēst vienatnē, vienlaikus, lai maskētu saslimšanu un novērstu uzmanību, īpaša intereses izrādīšana par ēdiena gatavošanu;
• Pārlieku uzkrītošas rūpes par apkārtējo ēšanas paradumiem un svaru;
• Intensīva organisma attīrīšanai paredzētu preparātu lietošana.

Anoreksijai ir vairāki veidi
- Ierobežojošais, kad uzņemtā ēdiena daudzums tiek samazināts,
- Ierobežojošais + izvadošais ar pārēšanās epizodēm (bulīmiskā anoreksijas forma), kas bieži tiek jaukta ar bulīmiju. Ja pārēšanās epizodes un izvadīšana, kas nāk pēc tām (vemšana, caurejas līdzekļu lietošana, fiziskās slodzes paaugstināšana), ir uz pazemināta svara fona (10–13 kg zem minimālā normālā svara), ir jādomā par anoreksijas iespējamību.

Lai noteiktu, vai ir jāsāk aizdomāties par iespējamu anoreksijas diagnozi, ir vērts aizpildīt pašvērtējuma testu http://vivendicentrs.lv/lv/informacija-pacientiem.

Kādi simptomi pavada ilgstošu anoreksiju?

• Hormonālas izmaiņas - pazūd mēnešreizes vai arī tās vispār nesākas, - šis ir biežākais iemesls, kādēļ meitene vispār nokļūst pie ārsta.
• Tiek kavēta organisma augšana, īpaši pubertātes vecumā tiek palēnināta augšanas procesu norise.
• Paaugstināts risks saslimt ar sirds slimībām, ritma traucējumiem.
• Iespējami neiroloģiski traucējumi – krampji, trīce.
• Novērojami bieži aizcietējumi.
• Pazeminās ķermeņa temperatūra, salīgums arī siltos laikapstākļos.
• Izmaiņas ādas, matu un nagu struktūrā.
• Samazinās muskuļu masa, palielinās nespēks.
• Galēja organisma novājināšanās rezultāts – nāve.

Iemesls, kāpēc par anoreksiju un tās ārstēšanas nepieciešamību jārunā vēl un vēl ir tas, ka ilgstošās badošanās un organisma novājināšanas sekas ir vispārējs un dramatisks organisma vispārējo funkciju traucējums, kas var novest ne tikai pie invaliditātes, bet var arī nomirt šo seku dēļ – pēkšņi apstājoties sirds darbībai, sākoties nieru mazspējai, vai citu saslimšanu dēļ uz organisma funkciju izsīkuma dēļ.

Domājot par anoreksijas iemesliem, šķiet – atrisināsim cēloņus, emocionālās problēmas, viss būs kārtībā. Tomēr jāpievērš uzmanība sekojošām situācijām:
1. Dažkārt vispārējais organisma stāvoklis jau ir tik smags, ka jebkura kavēšanās uzsākt ārstēšanos var kļūt liktenīga un dzīvību apdraudoša.
2. Jāņem vērā, ka meitenēm, kas slimo jau ilgstoši, visbiežāk nav kritiskas attieksmes pret notiekošo un stāvokļa nopietnību. Drīzāk ir pretestība (apzināta vai neapzināta) ārstēšanai, jo ārstēšanas pamats ir normālas diētas atjaunošana un mērķis ir panākt pakāpenisku svara pieaugumu vismaz līdz minimālajam veselību neapdraudošajam svaram. Tādēļ ģimenes iesaistīšana procesā noteikti var palīdzēt.

Ārstēšana
Uzsākot ēšanas traucējumu ārstēšanās kursu, paralēli fiziskās veselības uzlabošanai pacientēm ir nepieciešams ne tikai psihoterapeits, kurš palīdzēs apzināties slimības rašanās cēloņus, izprast sevi, un atrast veidu, kā risināt anoreksijas izraisītās psihoemocionālās problēmas, bet arī rūpīga veselības stāvokļa izmeklēšana un uztura speciālista konsultācijas.

Gadījumi, kad ārstēšana jāsāk slimnīcā:
• Ja slimnīcā ir nonākts ar neatliekamo medicīnisko palīdzību kāda novājēšanas izraisīta akūta stāvokļa dēļ.
• Ļoti smags vispārējās veselības stāvoklis ar orgānu sistēmu darbības traucējumiem, izsīkumu uz svara zuduma fona.
• Izteikta pretestība ārstēšanai, kad kavēšanās ir dzīvību apdraudoša.
• Ja ēšanas traucējumi attīstījušies uz citu saslimšanu fona – gan somatisku, gan psihisku, un ir jāveic rūpīga izmeklēšana, novērošana un zāļu piemērošana.

Ārstēšana ārpus stacionāra labākos rezultātus dos, ja:
• procesā tiks iesaistīti vairāki speciālisti, vislabāk – komanda, kuras sastāvā ir ārsts psihoterapeits, uztura speciālists, fizioterapeits, nepieciešamības gadījumā – internists vai cits speciālists, kas izvērtēs somatisko stāvokli;
• ir iespējams apmeklēt arī atbalsta grupu pacientiem ar ēšanas traucējumiem;
• iesaistās arī ģimene;
• paciente ir motivēta ārstēties un atgriezties reālajā dzīvē.

Ārstēšanas process multidisciplinārā komandā sākas ar konsultāciju pie speciālista, tālāku vispārējā veselības stāvokļa izmeklēšanu, uztura speciālista konsultāciju un pēc tam, apkopojot rezultātus, vienojoties ar katru pacienti individāli par mērķiem (ne tikai par svaru), procesu, citiem saistītiem jautājumiem un izmaksām.

Uzsākot ārstēšanos ārpus stacionāra jāņem vērā, ka ārstēšanās rezultātu nosaka pacientes pašas līdzdarbošanās, speciālistu ieteikumu izpildīšana un ēšanas atsākšana.