“Mēs vairs neesam vieni” – vecāku stāsti par gadījumu vadītāja atbalstu
Starp cerību un izmisumu
Kad ģimenē aug bērns ar autismu, ikdiena bieži kļūst par nepārtrauktu cīņu. Vecākiem jāatrod speciālisti, jāvienojas ar skolām, jārisina dokumentu un pabalstu jautājumi. Saraksts ir bieži vien bezgalīgs un nepaspējams. Ne reizi vien vecāki atzīst – spēka vairs nav, bet palīdzība nav skaidri pieejama.
“Es jutos kā starp durvīm, kas visas bija aizslēgtas. Viena iestāde sūtīja mani pie citas, bet bērnam kļuva arvien grūtāk,” saka kāda mamma.
Tieši to dara gadījumu vadītājs – viņš nenovāc visas problēmas, bet palīdz tās sadalīt saprotamos posmos. Lai redzētu, kā tas notiek dzīvē, aplūkosim dažus ģimeņu stāstus. Tie ir atšķirīgi, bet visos gadījumos svarīgākais bija tas, ka grūtības tika sadalītas pa soļiem, kas kļuva paveicami.
Skola – no strupceļa līdz sarunai
“Skolā man teica – mēs neko nevaram darīt. Es atnācu mājās un raudāju,” atceras kāda mamma. Viņas dēls bieži nonāca konfliktos ar klasesbiedriem, un skolotāji aizvien biežāk norādīja, ka varbūt šī nav īstā vieta bērnam. Māte jutās vienlaikus vainīga un pamesta.
Gadījumu vadītājs palīdzēja sagatavoties sarunai ar skolu. Kopā viņi pierakstīja konkrētās grūtības un bērna stiprās puses, izdomāja, kā mierīgi paust vajadzības un ko tieši prasīt. Tika sagatavots arī oficiāls iesniegums par atbalsta personas nepieciešamību, kā arī ieteikts sarunā iesaistīt sociālo dienestu.
Kad sarunas diena pienāca, mamma jutās drošāk – viņai bija skaidrs plāns. Saruna nebija viegla, bet pirmo reizi skola atzina, ka zināšanu trūkst, un piekrita bērnam piešķirt atbalsta personu. Kopīgi tika pārrunāti arī praktiski risinājumi klasē.
“Es pirmo reizi sajutu, ka mani uzklausa,” viņa saka. “Tas nebija par uzvaru, bet par sajūtu, ka man vairs nav jākaro vienai.”
Dokumenti un pakalpojumi – soli pa solim cauri birokrātijai
Kāda ģimene vairākkārt mēģināja saņemt atbalstu no pašvaldības, bet vienmēr izrādījās, ka trūkst kāda papīra vai atzinuma. “Mēs nācām mājās ar sajūtu, ka atkal esam kļūdījušies,” saka tēvs. “Es pat gribēju vairs neiet – šķita, ka sistēma ir pret mums.”
Gadījumu vadītājs pārskatīja visu nepieciešamo dokumentu sarakstu un palīdzēja tos sakārtot pa posmiem. Ārstu atzinumi, iesniegumi, grafiks ar termiņiem – viss kļuva saprotamāk. Viņš arī pavadīja vecākus uz tikšanos ar sociālo darbinieku, lai saruna noritētu skaidrāk.
Ceļš nebija īss – vajadzēja vairākas nedēļas, lai visu sagatavotu. Taču šoreiz vecāki jutās citādi: bija plāns, katrs solis bija zināms, un nebija sajūtas, ka viņi maldās pa tumsu.
Kad ģimene beidzot saņēma pabalstu un bērnam piešķīra atbalsta pakalpojumu, sajūtas mainījās. “Es sapratu, ka vaina nebija mūsu rokās,” stāsta tēvs. “Sistēma ir sarežģīta, bet, ja kāds palīdz sadalīt to pa posmiem, tā kļūst izstaigājama.”
Emocionālais atbalsts – sajūta, ka dari pietiekami
Kāda mamma stāsta, ka viņas bērnam ir biežas uzvedības krīzes. Katru reizi viņa jutās aizvien vairāk izdegusi. “Es domāju, ka man nesanāk būt mammai. Ka es visu daru nepareizi,” viņa saka.
Šeit galvenais nebija papīri vai oficiālas sarunas. Gadījumu vadītājs vienojās par regulārām tikšanās reizēm. Lielās problēmas tika sadalītas mazākos soļos: kā sagatavoties bērna krīzēm, kā atrast brīdi sev, kā runāt ar citiem pieaugušajiem bez vainas sajūtas. Mamma tika aicināta pievienoties arī atbalsta grupai, kur satikt līdzīgās situācijās esošos vecākus.
Pakāpeniski viņa iemācījās pamanīt mazos panākumus un saprast, ka darbs ar bērnu nav tikai neveiksmju virkne. Sarunas palīdzēja atgūt mieru un spēku.
“Man nevajadzēja cilvēku, kas atrisina visu manā vietā,” viņa atzīst. “Man vajadzēja dzirdēt – tu dari pietiekami. Tie vārdi palīdzēja man noticēt sev.”
Plašāks skatījums – kopīga pieredze
Šie trīs stāsti ir tikai neliela daļa no tā, ko ik dienas piedzīvo ģimenes, kurās aug bērni ar autismu. Kādam lielākais izaicinājums ir skola – nesapratne, kā iekļaut bērnu mācību procesā. Citai ģimenei apstāšanās pie dokumentiem un birokrātijas šķiet kā nepārvarama siena. Vēl kādam vissmagāk ir justies vienam savā nogurumā un nespēkā.
Katrā gadījumā ir kopīga sajūta – problēmas uzkrājas un kļūst smagas, jo nav skaidrs, ar ko sākt. Tieši to dara gadījumu vadītājs – viņš nenovāc visas problēmas, bet palīdz tās sadalīt saprotamos posmos. Sarežģītais kļūst pārskatāms, un ģimene jūt, ka var virzīties uz priekšu.
Šī palīdzība nenozīmē ātru risinājumu vai brīnumlīdzekli. Tā nozīmē, ka ir cilvēks, kurš palīdz apstāties, salikt visu pa plauktiņiem un pateikt: “Sāksim ar šo soli, tad iesim pie nākamā.” Tas ir atbalsts, kas bieži vien maina visu – nevis tāpēc, ka problēmas pazūd, bet tāpēc, ka tās vairs nav jānes vienatnē.
Un tieši šī sajūta ir tā, ko vecāki uzsver visbiežāk – drošība, ka viņi nav pamesti. Kad sistēma šķiet sarežģīta un pat biedējoša, gadījumu vadītājs palīdz saglabāt skaidrību. Kad spēka vairs nav, viņš atgādina, ka pietiek darīt soli pa solim. Kad vilšanās kļūst pārāk smaga, viņš iedrošina noticēt, ka risinājumi ir iespējami.
Šie stāsti rāda, ka atbalsts nav tikai pakalpojums – tas ir tilts starp cerību un realitāti. Un katra ģimene, kas saņem palīdzību, apliecina vienu un to pašu: ceļš kļūst vieglāks, ja tajā ir kāds, kas iet līdzās.
Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par informatīvā raksta saturu atbild Latvijas Autisma apvienība.
