Foto: pixabay.com

Locītavu sāpes reizi mūžā ir piemeklējušas teju katru. Tieši tādēļ, ka ar tām saskaras tik daudzi, bieži tām netiek veltīta pietiekama uzmanība, lai gan sāpes var būt nopietnu reimatoloģisko saslimšanu izpausme.

Sāpes ir brīdinājuma signāls, ka organisms ir apdraudēts, pārpūlēts vai slims. Ļoti bieži cilvēki nodarbojas ar pašārstēšanos, neapzinoties riskus, ko tas var veicināt.

Ingai ir 27 gadi, un pirmo reizi viņa ar locītavu sāpēm saskārās 5 gadu vecumā. Tajā laikā viņai bija pietūcis celis un ārsti diagnosticēja juvenīlo artrītu. Pēc ārstēšanās Inga visu šo gadu laikā vairs nebija ar to saskārusies, līdz gadu atpakaļ sāpes uzradās no jauna.

"Vecāki vienmēr ļoti uzmanījās, lai man nav pārāk liela slodze, bet es tāpat aktīvi nodarbojos ar sportu un uzskatu, ka visus šos gadus tieši tas man ir palīdzējis izvairīties no sāpēm. Tagad, kad sāpes ir atgriezušās, man izrakstīja vienu no artrīta pamata ārstēšanas medikamentiem. Kad pirmo reizi to nopirku un sāku lasīt garo blakņu sarakstu, bija bail sākt tos lietot. Es novilcināju ārstēšanas sākumu un tā bija mana kļūda, jo jāreaģē ir ātri. Jo ātrāk uzsāk ārstēšanu, jo ātrāk atjauno veselību. Mēnesi es jutu, ka locītavās ir sāpes, bet tagad to vairs nav, un es neizjūtu nekādus kustību ierobežojumus. Tomēr, lai arī ir iestājusies remisija, ārsts medikamentu devas nemazina, jo pavasarī un rudenī var būt slimības saasinājumi. Papildus es eju uz ārstniecisko vingrošanu un sildu locītavas. Izmēģināju arī adatu terapiju, un esmu likusi uz locītavām siltas dūņas. Tas palīdzēja, tomēr es neriskēju pilnībā atteikties no zālēm."

Anitai ir 64 gadi un diagnosticēta gūžas locītavas deformācija. Viņa gaida savu kārtu uz operāciju, tomēr atzīst, ka baidās no tās. "Pirmo reizi es ar sāpēm saskāros, kad man bija 45 gadi. Ir skaidrs, ka tās ir saistītas ar kaulu un locītavu novecošanos, un visus kaulus jau tāpat es nenomainīšu. Man būtu jāveic endoprotezēšana, tomēr mani mulsina fakts, ka protēze ir derīga tikai uz 10 gadiem. Man nepatīk sūdzēties par savām sāpēm un pie ārstiem es neeju bieži, bet cenšos atrast veidus, kā es varu pilnvērtīgi dzīvot. Ar alternatīvo medicīnu es neaizraujos. Es lietoju ilgstošas iedarbības pretsāpju medikamentus, profilaksei braucu ar riteni, eju uz baseinu un vingroju. Kā jau vairumam cilvēku, arī es pārtraucu vingrot, tiklīdz paliek labāk, tomēr uzlabojums, ko sniedz izkustēšanās, ir nenoliedzams."

Dr.med. Anna Mihailova, reimatologs, Orto centra speciāliste: "Ja parādās sāpes locītavās, kas mūs ierobežo, tā ir droša zīme, ka locītavas nav veselas. Sāpes var būt traumatiskas vai saistītas ar dabīgu novecošanos. Kādreiz pie vainas var būt locītavās izgulsnējušies kristāli vai kādas infekcijas. Ja sāpes ir akūtas, ir jāmeklē iemesli, kas tās izraisa un jānoskaidro, vai no tām nevar veidoties kāda nopietna slimība, piemēram, artrīts. Tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību visām sāpēm un locītavu pietūkumiem, lai konstatētu saslimšanu to agrīnā stadijā. Tikai pēc sāpju izvērtēšanas un diagnozes noteikšanas drīkst uzsākt ārstēšanu. Kādreiz gadās, ka pacienti savā starpā konsultējas un dalās ar padomiem. Tas ir riskanti, jo nepieciešamā ārstēšana var būt kardināli pretēja. Nepareiza ārstēšana var saasināt slimību. Tomēr arī diagnozes uzstādīšana ir sarežģīts process. Ir vairākas izmeklēšanas metodes un atšķirīgi veidi, kā traktēt simptomus, tādēļ var gadīties, ka sākotnējā diagnoze nav precīza un arī noteiktā ārstēšana nepalīdz."

Silvijai ir 84 gadi, viņai diagnosticēja artrītu pirms 18 gadiem. Tā dēļ viņa savā laikā ir bijusi spiesta pamest darbu un ir pārcietusi gūžas operāciju. Par savu pieredzi ar sāpēm Silvija stāsta: "Es esmu lietojusi vairākus medikamentus, kas palīdzējuši pret sāpēm, bet, ilgstoši lietojot, bijuši arī blakus efekti. No viena man reiba galva, un es sākotnēji neapzinājos, ka tas ir zāļu dēļ. Citi ietekmē gremošanas sistēmu, un esmu papildus lietojusi medikamentus vēderam. Šobrīd es lietoju ļoti spēcīgas zāles, kuras cenšos dzert pēc iespējas retāk. Iedzeru tās tikai tad, ja zinu, ka man nākamajā dienā ir jāiziet no mājas.

Esmu bijusi rehabilitācijas centrā, kur man parādīja speciālu vingrojumu kopumu, kas jāpilda, lai iekustētos. Cenšos vingrot katru dienu, un tas palīdz gan locītavām, gan noskaņojumam. Man palīdz arī ūdens procedūras. Ik dienas eju siltā dušā un reizi nedēļā taisu sev sāls vannas ar skuju ekstraktu. Man ir jāveic arī otras gūžas operācija."

Locītavu sāpju ārstēšana

Par locītavu sāpju ārstēšanu stāsta dr.med. Anna Mihailova: "Locītavu sāpēm ir trīs dažādi ārstēšanas veidi. Kurš no tiem būs piemērotākais konkrētajam pacientam, noteikt var tikai ārsts. Svarīgi ir neciest sāpes, jo sāpju gadījumā pacients ierobežo savas kustības, bet mazkustība vēl vairāk saasina slimības gaitu.

Pirmkārt ir nefarmakoloģiskā ārstēšana, kas sevī ietver veselīga dzīvesveida ievērošanu, ķermeņa masas samazināšanu, lai mazinātu slodzi uz locītavām, un ārstniecisko vingrošanu. Vingrot ir svarīgi visiem reimatoloģisko slimību pacientiem, ja ārsts nav noteicis savādāk. Labākajā gadījumā tas jādara 7 dienas nedēļā, bet noteikti ne retāk par trim reizēm.

Farmakaloģiskajā ārstēšanā tiek izmantotas dažādas smēres, pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi, kā arī ārstēšana ar injekcijām, kuras izraksta ārsts. Ja tiek lietoti nesteroīdie pretiekaisuma medikamenti, ārstējot sāpes, vienlaikus tiek ārstēts arī iekaisums. Šie medikementi, īpaši jaunākās paaudzes nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, palīdz mazināt locītavu un muskuļu sāpes un pietūkumu cilvēkiem ar osteoartrītu, reimatoīdo artrītu, ankilozējošo spondilītu un podagru. Tomēr, vēlreiz uzsvēršu, ka pirms medikamentu lietošanas noteikti ir jākonsultējas ar ārstu!

Trešais veids ir operatīvā ārstēšana, kas tiek piemērota pie nopietnākām saslimšanām un pataloģijām, kad nav citas iespējas kā operēt sāpošo locītavu.