Liekais svars bērniem un pusaudžiem: Ko darīt?

“Mans bērns pēdējo divu gadu laikā ir strauji pieņēmies svarā,” arvien biežāk saka vecāki, nonākot endokrinologa kabinetā. Kaut arī pandēmijas stingrie ierobežojumi ir garām, Bērnu slimnīcas speciālisti joprojām novēro bērnu un pusaudžu aptaukošanās pieaugumu.

Liekais svars un aptaukošanās nav tikai estētiska problēma. “Aptaukošanās ir hroniska slimība. Tā ir visaptveroša problēma, kas ietekmē visas organisma sistēmas,” norāda Iveta Dzīvīte-Krišāne, Bērnu slimnīcas endokrinoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore. 2. tipa cukura diabēts, problēmas ar sirds-asinsvadu, locītavu, gremošanas sistēmas veselību, žultsakmeņiem, meitenēm – menstruālā cikla traucējumi, dzimumhormonu izmaiņas, ēšanas traucējumi – tās ir vien dažas no veselības problēmām, ar ko saskaras bērni un pieaugušie ar lieko svaru. Ārste no savas pieredzes secina, ka smagās diagnozes šobrīd tiek noteiktas arvien jaunākiem bērniem: “Pēdējo gadu laikā gan pieaug gadījumu skaits, gan samazinās vecums, kurā diabēts atklāts – jaunākais pacients ar lieko svaru un 2. tipa diabētu manā pieredzē ir vien septiņus gadus vecs.”

Pētījumi citās pasaules valstīs liecina par būtisku bērnu svara pieaugumu pēdējo gadu laikā. ASV veiktā pētījumā (dati par 432 302 bērniem vecumā no 2 līdz 19 gadiem) noskaidrots, ka aptaukošanās īpatsvars bērniem 2019. gada augustā bija 19,3 %, bet 2020. gada augustā – jau 22,4 %. Pētījums par bērnu aptaukošanos Slovēnijā liecina, ka laika posmā no 2019. līdz 2020. gadam zēniem vecumā no 6 līdz 14 gadiem aptaukošanās biežums pieauga par 22,7 %, bet tāda paša vecumposma meitenēm – par 19,7 %. Šokējoši rādītāji vērojami Apvienotajā Karalistē veiktā pētījumā. Tur bērniem vecumā no 4 līdz 5 gadiem aptaukošanās biežums 2019. gadā bijis 9,9 %, un gada laikā pieaudzis līdz 14,4 %, savukārt bērniem vecumā no 10 līdz 11 gadiem šajā pašā laika periodā aptaukošanās biežums audzis no 21 % līdz 25,5 %.

Lai arī šobrīd nav pētījumu par pandēmijas ierobežojumu ietekmi uz bērnu svaru Latvijā, Bērnu slimnīcas ārsti ir pārliecināti, ka aptaukošanās gadījumu pieaugums daudzos gadījumos tieši saistīts ar izmaiņām, ko ģimeņu ikdienā ieviesa Covid-19.

Kā Covid-19 pandēmija ietekmējusi bērnu liekā svara pieaugumu?

Baiba Frolova-Ivane, Bērnu slimnīcas klīniskā psiholoģe uzsver psiholoģisko problēmu nozīmi svara pieaugumā: “Uz konsultācijām nāk pacienti un vecāki, kuri ģimenē vēlas risināt ēšanas vai aptaukošanās jautājumus, bet to pamatā ir smags emocionālais fons, kas jārisina.” Lizete Puga, Bērnu slimnīcas uztura speciāliste iezīmē vēl citu tendenci – sociālo mediju ietekmi uz pusaudžu uzturu: “Pusaudži mēdz saskatīties sociālo mediju “trendus” un kļūst par pārmērību upuriem – rodas stress pat kaut ko nogaršot, jo kaut kur kāds ir teicis, ka to nav labi ēst. Vai arī tieši otrādi – pusaudzis ir izmēģinājis un gatavojis visu pēc kārtas, pasūtījis ēdienu no kafejnīcām un tā baudījis dzīvi ierobežojumu laikā.” Covid-19 pandēmija veicinājusi ilgstoša stresa pieaugumu un miega kvalitātes pasliktināšanos, un arī tas ietekmē svara pieaugumu.

Ģimene ir komanda

Bērna attiecības ar ēdienu un savu ķermeni sākas ģimenē, aptaukošanās ir visas ģimenes problēma no cēloņiem līdz atrisinājumam. Psiholoģe stāsta, ka bērni ar lieko svaru ne vien biežāk izjūt vienaudžu spiedienu, bet arī nesaņem pietiekamu atbalstu no vecākiem. “Trūkst motivācijas, bieži vecāki nav līdzās un bērns ar savām problēmām paliek viens. Pastiprinās depresijas, trauksmes un citi mentālās veselības riski nākotnē, liekā svara problēma var pavērsties kā citi ēšanas traucējumi: anoreksija, bulīmija,” riskus iezīmē psiholoģe. Bērnam vajadzīga pozitīva vide, kurā viņš var apgūt patstāvību un pašapziņu, zinot, ka viņam uzticas.

Uztura speciāliste norāda, ka bērni pārtikas produktus vērtē pēc “man garšo” un “man negaršo”. “Protams, šokolāde bērnam garšos labāk nekā vārīts brokolis, taču mēs, pieaugušie, novelkam robežas, stāstām, runājam, cik daudz ko var ēst,” vecāku atbildību iezīmē uztura speciāliste. Lai arī pilnvērtīga izpratne par produktu nozīmi veidojas tuvāk pieaugušam vecumam, endokrinoloģe uzsver, ka bērna garšas izjūta veidojas līdz divu gadu vecumam, tādēļ ar veselīgu uzturu bērns jāiepazīstina no pašas mazotnes un vecākiem jārēķinās, ka tas būs smags darbs un prasīs lielu neatlaidību.

Mīti par bērnu aptaukošanos

Vecākiem bieži ir grūti atzīt, ka bērnam ir liekais svars. Daudzi turas pie dažādiem mītiem par to, kā liekais svars bērnam radies un ka tā nemaz nav tik liela problēma. Biežākie mīti, kas izskan ārsta kabinetā:

• bērnam šobrīd ir liekais svars, taču tas izlīdzināsies, kad bērns izaugs garumā;
• bērns ir ļoti aktīvs – tad jau viņš var ēst, ko un cik daudz grib;
• ārsts izrakstīs zāles, dzīvesveida maiņa nav nepieciešama, visu atrisinās medikamenti;
• kāds no vecākiem ir ar lieko svaru, tādēļ bērnam liekais svars ir iedzimts.

Uztura speciāliste atgādina: “Ja esam konstatējuši, ka ir virssvars, mēs nevaram gaidīt, kad bērns izaugs. Es arī bērniem skaidroju, ka liekie kilogrami neradās vienā dienā – tie ir trīs četri gadi. Vecākiem bieži grūti pieņemt, ka dzīvesveids ir jāmaina pirmais, jo tas ir pamatu pamats.”

Ko darīt?

Ja pārējie ģimenes locekļi ievēros veselīgu dzīvesveidu un daudz kustēsies, arī bērns to iemācīsies. Speciālistes aicina ģimenes vairāk domāt par savu ikdienu, rādot pozitīvu piemēru, kopīgi ieturot veselīgas maltītes, atrodot laiku fiziskām aktivitātēm, rūpējoties par bērna miega kvalitāti, ieklausoties un laikus pamanot emocionālu nomāktību, ja tas vajadzīgs – nekautrēties meklēt speciālistu palīdzību.

Ja liekais svars kļuvis par problēmu, vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta. Ģimenes ārstiem ikviens bērns reizi gadā jānosver un jāizmēra, lai varētu fiksēt viņa augšanas dinamiku un konsultēt ģimeni, ja bērna augums neatbilst normai. Ģimenes ārsts var nosūtīt bērnu pie endokrinologa, kurš izvērtē svara pieauguma iemeslus un rekomendē tālāko rīcību. “Bērnu slimnīcā ir multidisciplināra svara korekcijas programma, kurā strādā endokrinologs, psihologs, uztura speciālists, arī fizioterapeits, rehabilitologs, kas palīdz atlabšanas procesā,” stāsta endokrinoloģe. Līdzīgas programmas pamazām sāk parādīties arī reģionos, taču piedāvājums nav tik visaptverošs, kā vajadzētu.