Pagājušā gada jūlijā tika pieņemti grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas noteica, ka tiek palielināts naudas sods par pārkāpumiem veselības aprūpē. Maksimālā soda likme ir pat pieckāršota (pārkāpuma pirmajā reizē), ja tiek atklāts, ka darbnespējas ekspertīze, proti, ekspertīze, lai noskaidrotu, vai cilvēkam dot vai nedot īslaicīgu slimības lapu, nav bijusi kvalitatīva. Nelaime vien tā, ka mūsu valstī joprojām nav skaidri nodefinēts, ko īsti nozīmē pārejoša jeb īslaicīga darbnespēja. Ir izveidojusies situācija, ka katrs to interpretē pēc sava prāta, bet ārstiem jābalansē starp pacientu un kontroles institūciju prasībām. 

Cēsu klīnikas ārsts-psihiatrs Oskars Bundža ir analizējis pēdējā laikā pieņemtos normatīvos aktus, kas saistīti ar pacientu tiesībām, un secinājis, ka noteikumu pieņemšanas mērķis ir panākt, lai ārsti respektētu cilvēka pamattiesības uz nodrošinājumu darbnespējas gadījumos un lai no ārsta puses tiktu skaidri pamatots katrs slimības lapas atteikums. Tomēr diezin vai sodu pieckāršota palielināšana nozīmē piecas reizes augstāku darbnespējas noteikšanas kvalitāti.

Ārstiem vienmēr pret visām pacienta sūdzībām ir jāizturas ar cieņu un visi nosauktie simptomi jāuztver nopietni, izvērtējot, vai slimības lapas izsniegšana ir vai nav pamatota. Mūsdienā gan pacienti ir ļoti pārliecināti par savām tiesībām iegūt slimības lapu. Pacienti to pat mēdz pieprasīt. Protams, ķirurgs uzreiz var pateikt, ir vai nav darbnespēja, tomēr, ko darīt, ja pacients sūdzas par nogurumu vai diskomfortu, kas neļauj kvalitatīvi veikt darbu? Tādos gadījumos nav iespējams uzreiz novērtēt, cik pamatota vai nepamatota ir slimības lapas izsniegšana. Tātad, lai noteiktu darbnespēju, ir jāveic detalizēti izmeklējumi, tomēr šiem pacientiem valsts nav devusi iespēju prioritāri saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. No vienas puses skatoties, valsts izrāda rūpes par saviem cilvēkiem, tomēr kāpēc valsts savus labos darbus atstāj pusceļā?
 
Tā kā pacienti mēdz pieprasīt slimības lapas un arī valsts caur sodu palielināšanu vēlas daudz lielākā mērā nodrošināt cilvēku tiesības uz nodrošinājumu darbnespējas gadījumos, ārstiem ir jābūt ļoti lielai motivācijai un pat drosmei, lai slimības lapu atteiktu, jo jebkuru ierakstu slimības vēsturē, izņemot "praktiski vesels", kontrolējošās institūcijas varētu izmantot pret ārstu. Tomēr tieši to, ka pacients ir pilnīgi vesels, ir visgrūtāk pamatot. Nepieciešamo pārbaužu veikšana, lai pierādītu cilvēka labo veselību, izmaksā daudz vairāk nekā slimības pabalsti. Turklāt šīs pārbaudes palēnina palīdzības sniegšanu tiem cilvēkiem, kuriem tā patiešām ir nepieciešama.

Normatīvajos aktos ir noteikta kārtība, kā pacientam ārsta kompetenci apšaubīt. Tomēr bieži vien ārsta kompetences apšaubīšana nemaz nav saistīta ar ārstēšanas procesu, bet gan ar pacienta interesēm. Ārstu tiesības nav tik precīzi formulētas. Ir izveidojusies situācija, ka ārstam ikkatrs savs lēmums ir jāspēj pamatot gan no medicīnas, gan no psihosociāli juridiskā viedokļa.

Mūsu medicīnas sistēma ir saglabājusies no sociālisma laikiem, turklāt tā ir daudz sliktāk organizēta. Arī ieraksts slimības lapā par datumu, kad cilvēks atgriezīsies darbā, ir padomju palieka un formalitāte. Jāsaprot, ka pacientu tiesības ir tikai un vienīgi demokrātijas un tirgus ekonomikas instruments, bet to ievērošana Latvijā pašlaik ir utopija.

Laura Zvirbule,
Divi gani – sabiedriskās attiecības