Latvijas Māsu asociācijas vadītāja: Zaudējam simtiem māsu gadā; nozare balstās uz entuziastiem
Raksta autore: Dita Raiska, Latvijas Māsu asociācijas vadītāja
Pēdējā desmitgadē Latvijā ir strauji samazinājies māsu skaits – ja 2008. gadā bijām ap 12 000, pašlaik esam ap 8500. Desmit gadu laikā esam pazaudējuši teju trešdaļu mūsu māsu, un pašlaik Latvijā ir viens no zemākajiem māsu apjomiem Eiropas Savienībā (ES). Tai pašā laikā nevar teikt, ka augstākās izglītības iestādēs vietas studiju programmā "Māszinības" netiktu aizpildītas, taču kopumā māsu skaits nepieaug, tieši otrādi – ar katru gadu samazinās. Pēdējo gadu laikā tas sarucis pat par 500–600 māsām gadā. Tas nozīmē, ka jaunie speciālisti izvēlas strādāt citās profesijās, arī citās valstīs. Šādi ik gadu zaudējam simtiem tiešo pacientu aprūpētāju, bez kā veselības aprūpes sistēma nevar funkcionēt. Kā to risināt? Cēloņi situācijai ir vairāki, taču tas, ar ko jāsāk, ir atalgojuma jautājums.
Par pilna laika darbu – "uz rokas" mazāk par minimālo
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dati par 2018. gadu rāda, ka vairāk nekā 6300 māsas strādājušas vienā darbvietā, ap 600 – divās darba vietās un daži desmiti – trijās. Darbs vienā darbvietā nozīmē pilnu slodzi un mēnešalgu zem 500 eiro pēc nodokļu nomaksas. Ar šādu atalgojumu ir iespējams segt tikai pamatvajadzības jeb, kā mēdz teikt, eksistēt, nevis dzīvot. Un šeit es nemaz nepieminu vajadzību apgādāt ģimeni, audzināt bērnus – ar 500 eiro mēnesī tas nav iespējams. Tādēļ daļa māsiņu izvēlas strādāt divās vai pat trijās darbvietās. Tas, savukārt, nozīmē optimālus mēneša ienākumus un nulli brīvā laika. Bieži gadās, ka darbvietas ir dažādās pilsētās, tad liela daļa laika aiziet arī ceļā. Rezultātā ārpus darba laiks atliek tikai miegam – par kopīgu laiku ar ģimeni, par hobijiem un pienācīgu atpūtu nereti nākas aizmirst. Savukārt tās māsiņas, kas ziedo sevi trim darbvietām, visticamāk, atdod darbam arī naktis un iespēju izgulēties. Šādu ikdienu ir ļoti grūti ilgtermiņā izturēt, tāpēc ar māsām bieži pārrunājam to, ka pašlaik nozare balstās uz entuziastiem – tajā paliek māsiņas, kam tas ir sirdsdarbs, neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem ikdienā.
Latvijā māsu atalgojums ir gadiem pārrunāts problēmjautājums – lēmējvara atzīst, ka situācija ar māsu trūkumu ir kritiska, ka tā jārisina un jārod iespējas atalgojumu palielināt. Tomēr līdz risinājumam arvien nav sanācis nonākt, un pēdējo 10 gadu laikā atalgojuma palielinājums pazudis sarunās, netiekot līdz reālai rīcībai. Mums sāpīgs brīdis, kas ļoti palicis atmiņā, bija 2015.–2016. gada periods, kad apjautām, ka māsas atalgojums ir teju vienā līmenī ar māsu palīga algu – atšķirība bija ap 10 eiro. Jāuzsver: lai iegūtu māsas izglītību, ir jāstudē no trim līdz pat sešiem gadiem, kamēr māsas palīgs ir arodizglītība, ko iegūt var 10 mēnešu laikā. Tas nav samērīgi un ir viens no daudziem rādītājiem, ka atalgojuma sistēma ir ar steigu jāsakārto – turklāt ne vien vārdos, bet arī darbos. Asociācijas vārdā regulāri vēršamies pie lēmējvaras un sabiedrības, skaidrojam situāciju un ļoti ceram, ka tiksim sadzirdēti, un risinājums kādu dienu tiks atrasts. Pašlaik esam ap 8500, lielākā daļa māsu ir vecumā virs 40 gadiem, un māsu skaits nepalielinās. Arī Valsts kontrole revīzijā aplēsa, ka valstī patlaban trūkst vismaz 3500 māsu, un ik gadu Latvijā tiek sagatavots par 30% mazāk māsu, nekā nozarē nepieciešams. Turklāt ne visi speciālisti pēc diploma saņemšanas paliek Latvijā. Arī paaudžu nomaiņa nenotiek efektīvi – 55% ārstniecības un atbalsta personu ir vecumā virs 50 gadiem. Ja situāciju nerisināsim, šie rādītāji neuzlabosies, un situācija kļūs arvien kritiskāka. Vai varam atļauties atstāt pacientus bez atbalsta un aprūpētājiem?
Jāceļ profesijas prestižs un jāpaplašina integrācijas iespējas nozarē
Vēl viens problēmjautājums, ko redzu kā izteikti aktuālu Latvijā, ir māsas profesijas izpratnes trūkums un līdz ar to – arī prestiža jautājums. Uz māsas profesiju Latvijā sabiedrība raugās kā uz izpildītāja darbu, un šo sabiedrisko domu ir veicinājis gan gadiem neatrisinātais atalgojuma jautājums, gan tam sekojošs māsu trūkums, kā arī sertifikācijas jautājums, kas ļoti ierobežo māsas iespējas integrēties nozarē. Pārstāvot asociāciju, pieredzes apmaiņā esmu viesojusies dažādās valstīs, regulāri iepazīstos ar virkni pētījumu un publikāciju. Citviet Eiropā ne vien māsu atalgojums ir daudzkārt lielāks, bet atšķiras arī skatījums uz profesiju – tur uz māsu skatās kā uz speciālistu, kā uz konsultantu, ne kā uz izpildītāju. Ārvalstīs māsām ir arī lielākas integrācijas iespējas nozarē – profesijai noteikts plašāks kompetenču saraksts, uz ko mums jātiecas arī Latvijā. Pašlaik Māsu asociācija strādā pie šī jautājuma risināšanas – tas ir ļoti būtiski arī medicīnas pakalpojumu pieejamības paaugstināšanas kontekstā.
Māsa ir tiešais slimnieka atbalsts, esam atbildīgas par pacienta dzīvību, un tieši šī misijas apziņa bieži notur to entuziasmu, to vēlmi turpināt darbu šajā profesijā. Tas gandarījums, kad redzi, kā pacients atveseļojas, kad viņš pasaka "paldies" – no tā mēs smeļamies spēku. Māsa ir brīnišķīga un sabiedrībā ļoti vajadzīga profesija. Nākamais, 2020. gads, visā pasaulē ir pasludināts par māsu un vecmāšu gadu, tā laikā visā pasaulē tiks skaidrota un svinēta māsu un vecmāšu būtiskā loma, lai panāktu vispārēju veselības aizsardzību. Priecājamies un gatavojamies šim notikumam, un būtu skaisti, ja šajā zīmīgajā gadā problēmu risināšanai atbildīgi, orientējoties uz rīcību un rezultātu, pievērstos arī lēmējvara.
