Latvietis, Tibeta un 1. aprīlis
1966. gada 1. aprīlī Ķīnā oficiāli sākās KULTŪRAS REVOLŪCIJA. Pēc speciālistu aprēķiniem Kultūras revolūcijas laikā bojā gājuši 7 730 000 cilvēku. Pasaules atmiņā Kultūras revolūcija palikusi ar zvirbuļu izķeršanu (jo tie noēdot graudus), tuksnešu aparšanu (pēc kā tuksneša smiltis daudz vieglāk vējš varēja pacelt gaisā un ar tām noklāt Pekinu), 460 tūkstošu skolotāju padzīšanu no darba. Tibetai Ķīnas kultūras revolūcija nozīmēja vairāk nekā miljonu bojāgājušo, tibetiešu izsūtīšanu uz citiem Ķīnas novadiem, darba nometnēm, budistu tempļu iznīcināšanu un tibetiešu rakstu valodas aizliegumu.
Pirms 20 gadiem Latvijā komunistiskā propaganda mēdza teikt, ka visvairāk no Staļina represijām cietusi lielā krievu tauta. Visvairāk jā, bet proporcionāli vērtējot latviešus izsūtīja, bez tiesas nogalināja un citādi represēja pieckārt vairāk. Tieši tāpat ir ar Ķīnu– ķīniešiem tas bija neidomājamais ļaunums, ko līdzi nesa kultūras revolūcija ar pekiniešu (kas nebija cēlušies no strādnieku šķiras) izsūtīšanu uz nomaļiem Ķīnas reģioniem, reliģijas un kultūras pieminekļu iznīcināšanu. Bet tibetiešiem tas nozīmēja gandrīz piektdaļas nācijas zudumu, milzīgu ļaužu masu, kas devās trimdā un reālu savas valodas un ticības tūkstošgadīgās sistēmas sagraušanu.
Tibetiešu neiznāk pat lāga 1% Ķīnas iedzīvotāju, pat tad, ja saskaita kopā visus tibetiešus – gan tos, kas mīt Tibetā, gan tos, kas trimdā, gan tos, kas dzīvo etniskajos Tibetas novados, kas tagad (gluži kā Abrene) atdalīti no Tibetas un pievienoti citiem Ķīnas apgabaliem. Un no tibetiešiem protestē tikai daži desmiti tūkstoši cilvēku, jo pārējie dzīvo augstienē izklaidus, nav pārāk izglītoti, pie kam Tibetas budisms nepieļauj vardarbību kā tādu.
Tiesa, divdesmit gadus atpakaļ– 1988. gadā, kad tika dibināta Latvijas Tautas fronte, latviešu Padomju savienībā nesanāca ne 0.5%. Bet, kas liekas pilnīgi neticami tiem, kas lasījuši tikai vēstures grāmatas, latviešiem izdevās savu zemi no lielās Padomju savienības nošķelt ar pavisam nelieliem teritoriāliem zaudējumiem. Un liela nozīme bija tam, ka visā pasaulē atradās cilvēki, kas solidarizējās ar latviešiem, lietuviešiem un igauņiem.
Šodien tibetieši gaida solidaritāti no citiem pasaules ļaudīm. Teikt, ka viņi gaida kādu atbalstu no Latvijas, būtu nepateikt neko, jo diez vai viņi pārlieku labi zin cita kontinenta valsts Latvijas vietu ģeogrāfijas atlasā. Ar lielāko varbūtību viņi zin Latviju tikpat precīzi kā vidējais latvietis atpazīst Mali republikas vietu Āfrikā. Tibetieši gaida solidaritāti no visām 220 pasaules valstīm, to parlamentiem, valdībām, sabiedriskām organizācijām un vienkāršiem cilvēkiem. Un Latvijas dažu desmitu Tibetas draugu aktivitātes var kalpot tikai kā smilšu grauds lielajai pasaules mandalai, kas dotu tibetiešiem cerības uz kulturālu un reliģisku autonomiju.
Pats DalaiLama neprasa neko citu kā kulturālu un reliģisku autonomiju. Neprasa politisku autonomiju. Un viņam piekrīt Norvēģijas parlaments, kas piešķīris DalaiLamam Nobela Miera prēmiju, piekrīt Džordžs Bušs jaunākais un Angela Merkela, kas raduši iespēju tikties ar tibetiešu garīgo līderi, Gordons Brauns, kas gatavojas to darīt, un Eiroparlamenta deputāti, kas aicinājuši DalaiLamu uzstāties parlamenta priekšā. Patiesībā kulturāla un reliģiska autonomija nozīmē tradicionālos budistu klosterus, tibetiešu rakstību (kas nav hireoglifi), valodu, kura netiek mācīta pat vidusskolās.
Man ir bijusi laime pabūt Tibetā. Par mani rūpējās visapkārtesoši Ķīnas nozīmēti pavadoņi. Es tiku vests uz Tibetas universitāti, un vecs profesors īstā PSRS sešdesmito gadu propagandas stilā stāstīja, kā 1950. gadā Ķīna atbrīvojusi Tibetu (nevar zināt no kā, jo kopš 1912. gada, kad Tibetu pameta iepriekšejie kolonizatori angļi, tibetieši bija miermīlīgi valdījuši savu valsti). Mani aizveda pie veiksmīgā Tibetas zemnieka, kam bija tiešām ērta māja, kas mani cienāja ar tēju un šnabi, un stāstīja, cik labi strādāt Tibetā ar saviem sešiem jakiem. Es pabiju slimnīcā, un tur ķīnieši jau bija uzstādījuši rentgenaparātu. Un man piestiprinātais mūks– gids Lhasas Baltajā templī stāstīja, cik viņam labi Budu lūgt Ķīnas sastāvā. Bet liela daļa no tibetiešiem vienkārši stāvēja uz ielām un tirgojās ar dažādiem nieciņiem, viens caur otru cenzdamies pietuvoties retajiem ārvalstu tūristiem. Mans brauciens uz Lhasu man deva pārliecību, ka Ķīnā neviens, kam nav lemts, patiesību neuzzinās. Ķīna mācēs no svešinieku acīm noslēpt gan sagrautos tempļus, gan nogalinātos tibetiešus. Šobrīd Ķīna jau atlāvusi ārvalstu diplomātiem apmeklēt Lhasu pēc marta nemieriem. Tiesa– tikai tiem diplomātiem, ko izvēlējusies Ķīnas ārlietu ministrija, tikai pa vienam no valsts un tikai tajā maršrutā, ko nosprauduši ierēdņi, un kurā nudien negadīsies neviens citādi domājošs tibetietis.
Pasaules politikā ir pieņēmums, ka sabiedrisko domu kādā reģionā var izmainīt tikai tik pat liela cilvēku masa ārpus šī reģiona. Kad sākās Baltijas dziesmotā revolūcija pirms 20 gadiem, Latvijai palīgā nāca 300 miljonu demokrātiski domājošu cilvēku visā pasaulē, kas varēja ietekmēt Padomju savienības vienoto politisko viedokli. Lai palīdzētu tibetiešiem, pasaulē rokās jāsadodas 1.3 miljardiem cilvēku (tik daudz ir ķīniešu Ķīnā), un šāds sabiedriskās domas spiediens varētu atjaunot tibetiešiem iespēju dzīvot kulturāli un reliģiski autonomi. Latvijas domubiedru grupiņa, kas aicina publiski iestāties par Tibetas tiesībām, ir tikai mazs smilšu graudiņš lielajā pasaules tautu mandalā, kas var atnest tibetiešiem kaut nedaudz neatkarības.
Un vēl– par olimpiskajām spēlēm. Visas pasaules iedzīvotāju interesēs ir– lai olimpiāde Pekinā notiktu, jo šo spēļu rīkošana ir ievērojami demokratizējusi Ķīnu, un vēl daudz panāks šī milža demokratizēšanā. Sportistiem olimpiskajās spēlēs ir jāpiedalās un jāveicina miers visā pasaulē. Cits stāsts ir par politiķiem, jo neviens taču nav teicis, ka viņiem par valsts vai sponsoru naudu būtu jābrauc uz Pekinu atpūsties no Latvijas inflācijas un ekonomiskās nesakārtotības radītā noguruma.
