KŪRORTTERAPIJA
kūrorta apstākļu izmantošana dažādu slimību ārstēšanā un profilaksē. Kūrortterapija ir kompleksa, to nosaka kūrorta dabiskie ārstnieciskie faktori - klimats (skatīt klimatterapija), ārstnieciskie minerālūdeņi un ārstnieciskās dūņas, kurus izmanto dažādās procedūrās ar dažādu metodiku, piem., balneoterapija, dūņu dziedniecība. Liela nozīme kūrortterapijā ir ārstnieciskai fizkultūrai, fizioterapijas procedūrām, pareizam uzturam un uztura režīmam, medikamentu lietošanai u.c. ārstēšanas veidiem. Ļoti svarīgs ārstnieciskais faktors kūrortterapijā ir kūrorta režīms - pāreja no ikdienas darba steigas, no parastajiem dzīves apstākļiem uz mierīgu bezsteigas diennakts režīmu, labiem sadzīves apstākļiem medicīnas personāla uzraudzībā nomierina
CNS. Plaši lieto vispārējo psihoterapiju, retāk - speciālo psihoterapiju. Liela nozīme ir kūrorta dabai - parkiem, mežiem, upēm, ezeriem, jūrai u.c. Pastaiga pa skaistu apkārtni, meža vai jūras šalkoņa u.tml. ir spēcīgs nervu sistēmu nomierinošs faktors (skatīt ainavu terapija), tāpēc ir svarīgi, kā slimnieks kūrortā pavada brīvo laiku. Kūrortterapiju lieto dažādu iekaisuma procesu, vielmaiņas, asinsrites, nervu sistēmas traucējumu u.c. slimību ārstēšanā. Labi panākumi kūrortterapijai ir tikai tad, ja izraudzīts pareizs kūrorts, pareizs kūrorta ārstniecisko faktoru komplekss un metodika; to nosaka ārstējošais ārsts, ņemot vērā kūrorta apstākļu atbilstību konkrētas slimības ārstēšanai. Svarīgi ievērot pareizu režīmu arī pirmskūrorta un pēckūrorta periodā (katram slimniekam individuāli atkarībā no slimības rakstura un cilvēka organisma funkcionālajām spējām). Kūrortterapija nav piemērota cilvēkiem, kam ir slimības akūtā stadijā (ari infekcijas slimības un aktīva tuberkuloze), psihiskas slimības, ļaundabīgi audzēji.
