Foto: USAG- Humphreys/Flickr

Kristīne (38 gadi) ir no tām sievietēm, kurām jautāja: "Vai tik jaunām un skaistām tā arī notiek?". Jā, notiek. Šī slimība - krūts vēzis - nešķiro ne pēc personībām, karjerām un dzīves plāniem, ne pēc vecuma un izskata.

Kristīne vienmēr bijusi ļoti veselīga, reti slimojusi, tomēr, ja kādreiz kas atgadījies, vienmēr devusies pie ārsta. Ne ģimenē, ne rados nebija neviens vēža gadījums, tādēļ Kristīnei bija stingra pārliecība, lai vai kas, bet vēzis- nekad! Vēlāk, veicot analīzes, ārsts arī atzinis, ka slimība neesot ģenētiska, bet audzējs ir "dzīvē iegūts".

Laikā, kad pilnīgi nejauši sataustīja krūts sānā bumbulīti, Kristīne jutās ļoti labi, nekādu veselības problēmu, dzīvē arī beidzot viss nokārtojies. Aizgāja uz mamogrāfiju, pārbaudīja, bet neko neatklāja, jo audzējs atradās sānā, ārpus pārbaudes lauka. Kristīne visvairāk nožēlo, ka, reiz to bumbulīti sataustījusi, negāja pārbaudīties tālāk. Nākamā reize, kad viņa par veidojumu atcerējās, bija pēc pusgada, atpūšoties siltajās zemēs. Mazais graudiņš jau bija izaudzis līdz trim centimetriem. Aizgāja pie ārsta uz apskati, uztaisīja sonogrāfiju un saņēma atzinumu, ka nekas labs tur nav. Pusgadu audzējs bija attīstījies, un vēzis bija izplatījies uz limfiem. Sievietēm līdz 50 gadu vecumam krūtis ir ieteicams pārbaudīt ar ultrasonogrāfijas metodi, vēlams reizi gadā menstruālā cikla pirmajā pusē. Mamogrāfijas izmeklējums ieteicams sievietēm pēc 50 gadu vecuma.

Tici man – tur ir vēzis

"Aizsūtīja mani uz biopsiju, un pēc tam man zvana ārsts un saka: "Analīzes ir labas, audos nekā nav, bet, mīļā, es jau 25 gadus ar to strādāju un, tici man, tur ir vēzis!". Iedomājieties, jau otro reizi es pārbaudos, man taisa analīzes, kurās nekas neuzrādās, bet ārsts cenšas mani pārliecināt, ka man ir vēzis. Man likās, ka es sajukšu prātā!"

Diagnostikas process ilga divas nedēļas, līdz otrajā biopsijā analīzēs uzrādījās sliktie audi, kas apstiprināja ļaundabīgu audzēju, 2. vai 3. stadija. "Sajūta bija briesmīga, ka man, pilnīgi veselam cilvēkam, sāk laist iekšā ķīmiju, no kuras es jūtos tā, ka varētu nobeigties. Tas ir ārstēšanas process, no kura man ir jāpaliek labāk, bet man paliek tikai sliktāk.

Protams, lielākā histērija ikvienai meitenei ir tā, ka noiet visi mati, jo liekas, ka tie nekad neataugs. Tagad es zinu, ka ataug ļoti labi, bet tajā brīdī tam ir grūti noticēt."

Noklusēja slimību, lai neskatās kā uz vēža pacienti

Kristīne izvēlējās par savu slimību draugiem, radiem un kolēģiem neko neteikt. Tas diemžēl nozīmēja distancēšanos no tiem: "Vienā brīdī mana ļoti laba draudzene neizturēja un ļoti uzstājīgi sāka prasīt- kas notiek, kur tu paliec? Viņa zināja, ka starp mums viss ir kārtībā, pēdējo reizi, kad tikāmies, viss bija labi, tāpēc nojauta, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Es tikai atbildu- vēlāk pastāstīšu." Galvenokārt šāds lēmums bija svarīgs, lai pēc tam varētu normāli atgriezties sabiedrībā, lai neskatās kā uz vēža slimnieku. Kristīne izvēlējās ķīmijterapijas laikā neiet uz darbu. "Es zinu, ka daudzi cilvēki cenšas iet uz darbu, darīt savas ierastās lietas, lai nedomātu par to slimību, es viņus apbrīnoju, bet man tomēr liekas, ka tajā laikā ir jāatpūšas, jāvelta laiks sev, lai sakārtotu domas, pārdomātu dzīvi."

Es gribu dzīvot!

Kristīne uzskata, ka viņas vēža saslimšanas iemesls bija grūti panesami stresi, ko nācās pārdzīvot. Viņa zaudēja divus tuvus cilvēkus, šķīrās ar vīru, un šādi pārdzīvojumi izrādījās par daudz. Kristīne atzīst, ka diagnoze liek ļoti daudz ko pārdomāt un liek treknu izsaukuma zīmi- es gribu dzīvot! Citkārt brīvdienās varētu neko nedarīt, sēdēt dīvānā, kādreiz Kristīnei bija arī tendence uz nomāktu garastāvokli, bet tagad ir jādomā par visām lietām, ko gribas izdarīt, redzēt, apmeklēt un iemācīties.

"Man bija situācija, kad es ķīmijas laikā gribēju braukt pie mammas. Stāvu pie skapja un man vispār nav spēka, lai apģērbtos. Kādreiz taču esmu tā stāvējusi un īdējusi par to, ka nav ko vilkt, bet tagad es fiziski nevaru apģērbties. Tādi brīži maina domāšanu." Kristīne stāsta, ka, pateicoties slimībai, viņa beidzot iemīlēja sevi un pieņēma savu ķermeni bez negatīviem komentāriem, kā tas bija iepriekš.

"Es no sirds tagad priecājos par katru savu kustību, atspulgu spogulī. Pirms tam es domāju par krūšu uzlabošanu pie plastiskā ķirurga, bet šobrīd-es esmu skaista! Štrunts ar rētu pa puspadusi un krūti! Un, galvenais, mēs visas esam skaistas! Nevajag tik bargu mācību kā man, lai sakārtotu galvu! Ir jāpieņem sevi kā dabas pilnību un jādod citiem starojums."

Krūts vēzis nav mirstamā kaite

Kristīne uzskata, ka sievietēm būtu aktīvāk jāstāsta, ka krūts vēzis nav mirstamā kaite.

"Izoperē, pārdzīvo ķīmiju un trakākais jau aiz muguras. Staru terapija vispār ir ļoti ātrs un nesāpīgs process. Trakākais ir tas smagums, kas nāk šai slimībai līdzi. Zaļo gaismu ārsts padod tikai pēc septiņiem gadiem, jo skaitās, ka vēzis vēl var atgriezties. Protams, katras sāpes un vainas uzdzen paniku, ka tik nav palicis sliktāk."

"Tagad es cenšos ēst krietni veselīgāk. Lietoju daudz vairāk šķidrumu, jo kādreiz vispār varēju nedzert ūdeni. Man patīk ideja par to, ka tu esi tas, ko tu ēd. Tavs uzturs veido tavu fizisko miesu. Piekrītu, ka skāba vide organismā noved pie slimībām, un no stresiem arī cilvēka organisms sāk pūt. Es īsti vairs arī nedzeru kafiju, esmu to aizstājusi ar zaļo tēju. Esmu atradusi savu treneri, pie kura braucu vingrot, un tas man ļoti patīk. Man ir labs pamats, ko vecāki man ielikuši ģenētiski, bet pārējais- tas jau ir atkarīgs no paša. Ko ēd, kā uztver dzīvi. Es nevienā brīdī nepadevos arī slimības laikā. Liela motivācija ir bērni, man ir arī jaunas, skaistas attiecības, nākotnes ieceres. Netaisos mirt!"

Tuvinieku atbalsts bija ļoti svarīgs

Kristīne stāsta, ka ģimenes atbalsts ārstēšanās laikā ir bijis ļoti svarīgs. Brīžiem tuvinieki gan neizprot sajūtas, kādas ir vēža pacientam un mēdz būt neiecietīgi pret nogurumiem un spēku trūkumu, tādēļ ir svarīgi, ja ir kāds, ar ko parunāt, kas piedzīvojis ko līdzīgu.

"Man vienai paziņai pirms mēneša izoperēja vēzi. Viņa man zvanīja parunāties, jo cilvēks ir drausmīgi pārbijies. Protams, es atceros, kad pateica diagnozi, likās- zeme atveries, beigas ir klāt! Ir labi zināt, ka neesi tāds viens, ka ir citi cilvēki, kas arī iet tam cauri. Es meklēju arī dažādus zinātniskos pētījumu gan angļu valodā, gan arī mūsu pašu ārstiem internetā ir dažādi labi darbi. Lasīju arī Valērija Siņeļņikova grāmatu "Izproti savu slimību", kurā viņš stāsta, ka liela daļa slimību ir mūsu galvās. Es ar vēzi, protams, nekad nespēlētos, ārstētos tikai ar klasisko medicīnu, bet paralēli emocionāli sevi noskaņot ir ļoti labi. Arī jogas vingrošana un elpošana palīdz sakārtot gan galvu, gan veselību."

Šobrīd Kristīne ir pilnībā atgriezusies darbā, ir starojoša, aktīvi realizē jaunus projektus. Skatoties uz viņu, nav ne mazākā pamata aizdomām, ka viņa ir pārslimojusi krūts vēzi. Varbūt vienīgi tas, cik kāri viņa tver dzīvi, jo, ka pati saka, reiz ir dabūjusi pa pakaļu.

Pārbaudi savu krūts veselību!

Ik gadu gandrīz 200 tūkstoši sieviešu vecumā no 50 līdz 69 gadiem Latvijā saņem valsts nosūtītu uzaicinājuma vēstuli veikt krūšu izmeklējumu ar mamogrāfijas metodi bez maksas, bet tikai aptuveni 34% sieviešu veic mamogrāfiju.

Tas ir kritiski maz, ņemot vērā, ka paaugstināts krūts vēža saslimšanas risks ir tieši sievietēm vecumā no 50 līdz 69 gadiem. Ja slimība tiek konstatēta agrīnā stadijā, tad, savlaicīgi un kvalitatīvi ārstējot, ir iespējams izārstēties no krūts vēža.